Kas notiek valdībā?

Kā galveno panakumu Emša valdības ministri daudzina Eināra Repšes kabineta kļūdas “ugusgrēka dzēšanu”, steidzot pieņemt normatīvos aktus pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Protams, labi, ka tas tika forsēts, taču praktiski šos dokumentus radīja ierēdņi, un var tikai zīlēt, vai būtu sliktāk, ja turpinātu strādāt Repšes valdība.

Taču līdzās šiem eirodarbiem ir pagrūti nosaukt kādus principiālus pavērsienus vai novitātes, ko valsts politikā radījusi Emša vadītais kabinets. Labākajā gadījumā (galvenokārt – tur, kur ministri palikuši iepriekšējie) turpinās līdzšinējo stratēģiju un koncepciju izstrādes vai ieviešanas. Valdības 100 dienu nekritizēšanas vēsture savulaik radās ASV, prezidentam prasot termiņu, kurā radīt plānu ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Latvijā, kā zināms, turpinās kombinācija starp straujo ekonomisko izaugsmi un labklājības krīzi. Var teikt, ka divu valdību laikā, piemēram, radītas jaunas iniciatīvas bērnu un ģimenes lietu jomā. Bet nav jūtams, ka būtu radīts skaidrāks krīzes pārvarēšanas plāns veselības aprūpē. Arī ekonomikā grūti spriest, vai frāzēm par investīciju piesaisti sekos realizācija, un vai darba tirgus nodrošinās turpmāku izaugsmi, savukārt ārpolitikā no iepriekšējās valdības saņemtais koncepcijas projekts tā arī palicis projekts.

Šonedēļ valdības sēdē apstiprināts valdības ilgtermiņa rīcības plāns, kurš pelnītu plašaku analīzi masu mēdijos. Sasniedzamo rezultātu sadaļā dominē galvenokārt standartlozungi – uzlabot, attīstīt, sasniegt, bez konkrētiem rezultatīviem kritērijiem. Tikai pāris vietās, piemēram, par budžeta vietu skaitu augstskolās vai darbinieku skaitu KNABā ir konkrēti skaitļi. Traģikomiski ir paredzamo darbu izpildes gadaskaitļi šajā plāna – vairākkārt kā termiņi norādīti 2006., 2007. vai pat 2008.gada beigas, tātād, laiks, kad jau būs ievēlēta jauna Saeima... Rodas šaubas, vai šāds rīcības plāns nav tikai tīkls ar pārmēru lieliem caurumiem, kas vienmēr ļaus atrast atrunas, kāpēc kritiskākās problēmas nav novērstas. Un tas jau ir stāsts par politikas kvalitāti kopumā.

Diemžēl pagaidām nav arī pārliecības, ka, veidojoties alternatīvai valdībai un “Jaunajam laikam” atgriežoties pie varas līdz ar tēvzemiešiem, radīsies kvalitatīvi labāki risinājumi. Uz Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātu viļņa atdzīvojies ir sauklis “latvieti nepadodies”, kas konstruktīvos risinājumus ļauj atstāt mazākumā, daudzinot nelatvisko politikāņu bubuli. Protams, šādām bažām var atrast arī pamatojumu, tomēr pagaidām tās nerealizējas. Savukārt tautsaimniecības vai labklājības jomās, šķiet, prokrieviskais flangs, pat ja to ļautu, nespēj dot būtisku pienesumu ne kreisā, ne labējā virzienā.

Politikas procesa apspriešanā mēdijos lielā mērā tiek saglabāta politiķu uzdotais retorikas tonis, un tam dominējot, jebkura valdības vai varas maiņa notiks pēc svārsta principa – no vienas puses uz otru, kas vēl negarantē kvalitatīvus uzlabojumus. Virzība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik daudz vairāk un cik neatlaidīgi tiks publiski uzstādīti neatrisinātie jautājumi vai piedāvāti jauni risinājumi, un cik daudz politiķi tiks piespiesti tos apspriest un pieņemt motivētus lēmumus. Tas ir atkarīgs, lai cik banāli tas neskanētu, gan no žurnālistiem, gan arī no daudzu nozaru nepolitiķiem, kuru vairākums, konjunktūras dēļ, daudzkārt politiķiem dod atlaides.