Kā beigsim privatizāciju?

Vērojot visu šo procesu kopumā, nevar neatcerēties aksiomu, ka lieli strīdi ir tur, kur ir lielas intereses. Tai pat laikā ieinteresēto kvantitāte nevar būt liela, jo, kā zināms, absolūti lielākā sertifikātu daļa sen jau izmantota. Atlikušajiem, primāri - tā sauktajiem lielajiem sertifikātu īpašniekiem, jebkurā strīdu rezultātā var radīt tikai divus variantus – vai nu tādas privatizācijas iespējas, kas vairo sertifikātu pieprasījumu un ļauj tos realizēt ar peļnu, vai nu tādus privatizācijas ierobežojumus, kas draud ar tiesu darbiem. Abi varianti rada gana daudz problēmu arī tiem, kam vēl ar sertifikātiem kas darāms.

„Jaunā laika” ekonomikas ministra pārraudzībā izstrādātais likumprojekts paredz turpināt līdzšinējo kombinēto maksu par privatizējamo zemi starp latiem un sertifikātiem, diferencējot to starp pilsētām un laukiem, ar lielāku latu apjomu, protams, pilsētās. Jaunums ir īpašumu pārdošana par tirgus, nevis kadastrālo vērtību. Aizvadītajos pārdesmit privatizācijas gados sertifikātu izmantošanas iespējas ir neskaitāmas reizes mainījušās, līdz ar to šī reize ir tikai kārtējā. Un oponentu cīņa par it kā taisnīgumu patiesībā notiek tad, kad taisnīgums jau sen šajā procesā ir cietis fiasko.

Ar kadastrālo vērtību ir citādi. No vienas puses, kadastrālā vērtība ir no realitātes atpalikusi pagātnes vērtība, ko vakar apliecināja arī Valsts Zemes dienesta pārstāvis, un priekšlikumus cenas noteikšanai izmantot šo vērtību, grūti nosaukt citādi kā atbalstu „prihvatizētājiem”. No otras puses, tirgus vērtība šobrīd, daudzviet „uzskrūvētajā” tirgū arī ir relatīva, turklāt, tāds formāts kā apbūvēta zemes gabala vērtība pārdošanai apbūvētājam, kas ir daudzi privatizācijas gadījumi, ir faktiski nepiemērojams brīva tirgus vērtēšanai. Skaidrs, ka īpaša nozīme šajā vērtības noteikšanā ir Rīgas, Jūrmalas un Rīgas rajona zemēm. Iespējams, vidusceļš varētu būt cenu noteikt kadastra vērtībai piemērojot koeficientu – attiecīgi galvaspilsētā un ap to augstāku, bet laukos zemāku.

Pie jebkurām īpašumu cenām, paliek jautājums par to, ciktāl atlikušie privatizējamie īpašumi atbilst atlikušo sertifikātu izmantošanai – gan vai tie vispār pietiek, gan vai ir adekvāts segums kompensācijas un parastajiem sertifikātiem. Būtu gluži loģiski, ja Krišjānis Kariņš atsauktos tautpartijieša Mihaila Pietkeviča vakar TV studijā izteiktajam aicinājumam apliecināt šo īpašumu pietiekamību, īpaši jau, ja par to tiek solīts atsaukt „Jaunajam laikam” visnetīkamāko priekšlikumu – par kompensācijas sertifikātu aizstāšanu ar diviem parastajiem.

Visbeidzot, skaidrs, ka jebkuru likuma variantu pieņemot, jo ātrak tas tiks izdarīts, jo vairak laika atliks citu problēmu risināšanai. Te nu ir vietā noslēgt ar viena konkrētu mērfoloģiju - labs plāns šodien ir labāks par teicamu plānu rīt. Tomēr – labs, nevis dajebkāds.