Valdības krišana kā drauds tādai valsts pārvaldei, kas nodrošina starptautisko aizdevumu turpmāku saņemšanu un izraisa vēl daudz smagāku sociālekonomisko krīzi, protams, ir apspriežams arguments. Biedēšanu ar Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas komisijas dusmām gan derētu aizstāt ar tiešu jautājumu šo aizdevēju emisāriem. Nevajadzētu aizmirst, ka viņi vizītēs Latvijā tiekas arī ar opozīcijas pārstāvjiem, tātad, lietišķi apskata visas alternatīvas. Divu mēnešu laikā kopš ekonomiskās krīzes pārvarēšanas plānu drudžainās apstiprināšanas valdībā un Saeimā, ir uzskatāmi redzams, ko valdība un parlaments ir un ko nav izdarījuši. Darbībā gan saturs, gan, kas ne mazāk svarīgi, forma nedaudz mainās vien ārkārtēja spiediena rezultātā, un hroniskajām cerībām, ka pārmaiņas beidzot būs pamatīgākas, nav īpaša pamatojuma.

To, kā darboties pa vecam, uzskatāmi liecina Tautas partijas dubultspēle, vienlaikus atbalstot premjeru un oponējot viņam. Kronis visam ir atgriešanās pie politiskajām reklāmām kā komunikācijas līdzekļa – neatkarīgi no satura, kas, ņemot vērā pieredzi, atkal ir gana veikls. Atliek vien gaidīt, vai šis pozitīvisms apdullinās prātus tiem, kas redzējuši kā šī partija, daudzinot skaistus saukļus, gadiem ilgi nav realizējusi reformas, kā rezultātā esam pašreizējās problēmās, un iepinusies dažnedažādos koruptīvos skandālos.

Citi koalīcijas partneri, ņemot īpatsvaru varā, varbūt par to ir mazāk atbildīgi, bet pavisam nedaudz. Jo solidārās atbildības ietvaros ir tapusi gluži pamatoti par dzimtbūtniecisku nosauktā nozaru pārvaldīšana un shēmošana gan likumdošanā, gan valsts resursu izmantošanā. Un sabiedrībai regulāri ir nevis labā nozīmē pārdotas idejas un pamatotas cerības, bet tikai saukļi. Uz šī fona nu jau arī labas idejas valsts pārvaldes kabinetos nereti vai nu tiek samaitātas vai arī boikotētas. Savukārt Zaļo un zemnieku savienības līdera kapitulācijas noskaņas pilnais paziņojums, ka jaunu zemkopības ministru nevar atrast un koalīcijai piektdien būtu jāvienojas par valdības demisiju, vien apliecina, kādas ir „jauno seju” rezerves.

Valsts prezidents pēc salīdzinoši negaidītā paziņojuma par neuzticību premjeram, ko daudzi netulkoja citādi kā vien 31.marta termiņa paātrinājumu, ar sekojošo vēstījumu, ka premjeram jārealizē Tautas partijas plāns par valsts pārvaldes reformām, lika gan apšaubīt viņa politiķa evolūciju, gan arī to, vai sabiedrības vēlmju piesaukšana nav tikai imitācija, bet patiesībā prezidents ir tikai līdzšinējās valdošās elites korporatīvās shēmas sastāvdaļa. Valsts „pirmās sejas” tikumus pārliecinoši atklāj Jūrmalas rezidences remonts ar ūdenssienu, vīna skapi, Starka spoguli un visām pārējām ekstrām. Taupības laikā. Pārfrāzējot slavenu teicienu – nu kā gan pēc šī prezidents var nezaudēt tautas uzticību?

Opozīcija un tās līderi, tiesa gan, arī nepelna tik lielu tautas un dažādu interešu grupu uzticību, lai ar lielu pārliecību nodotu tās rokās valsts varu. Tomēr jāatceras, ka daudzi pašreizējie valdības runasvīri senākā vai pat gluži nesenā pagātnē arī nebija publikai diez ko zināmi. Savukārt, izejot no pretējā jeb meklējot mazāko ļaunumu, der atcerēties pēdējā laikā medijos jau ne reizi vien atgādināto līdzību ar „Latvijas ceļa” vēsturi Latvijas politikā – pēc nepilnas desmitgades tas bija savu limitu izsmēlis un tam bija jānoiet no politiskās skatuves. Bezgalīgi var vērtēt, cik no tā bija vai nebija labuma, bet tā bija jānotiek, lai nāktu citi līderi un rastos citas iespējas gan varā, gan sabiedrībā. Pēc visa aizvadītajā desmitgadē sastrādātā, ko galvenokārt realizējušas pašreizējā valdošajā koalīcijā apvienojušās partijas, iespējams, arī tām ir laiks atstāt skatuvi.

Protams, latvietim piesardzīgajam rodas pamatīgs stress, domājot par maksimālo variantu – valdības krišana, ārkārtas parlamenta vēlēšanas, kam visa augšminētā kontekstā, vajadzētu sekot arī Valsts prezidenta pirmstermiņa pārvēlēšanai. Tomēr arī tas ir, tā teikt, krīzes menedžmenta variants. Protams, šādā pārejas posmā būtu vēlami vēl kādi nestandarta demokrātiju stiprinoši risinājumi valsts pārvaldīšanas stabilizēšanai, kas ietvertu kompetences un autoritātes koncentrēšanu, atklātības un atbildības vairošanu, ietverot esošos un bijušos, pozīcijas un opozīcijas politiķus, valsts un nevalstisko sektoru.
Jebkurā gadījumā, ja lietojam līdzību ar spoguli – skaidrs, ka tas nerāda to, ko gribētos. Ja redz vainu sevī, var iet vingrot vai frizēties. Ja redz vainu spogulī, to var sasist un meklēt jaunu. Bet abos gadījumos – kaut kas ir jāmaina.