Vakar diskusija “Kas notiek Latvijā?” nebija atbilžu sakopojums uz visiem neskaidrajiem jautājumiem, bet, šķiet, vairoja atskaites punktus un kritērijus, pēc kuriem būtu jāvērtē gan līdzšinējais, gan turpmākais.

Pamatjautājums ir un paliek – vai Rīgas mēra Gundara Bojāra vadībā pirms vairāk nekā trīs gadiem inciētais prāmja “Baltic Kristina” projekts, izveidojot akciju sabiedrību “Rīgas jūras līnija”, bija neadekvāti uzsākts, vai tas šai laikā ir nemākulīgi vadīts, vai arī vairāk - ļaunprātīgi izsaimniekots. Gan publiski, gan aizkulisēs skan dažādi pārmetumi – sākot no prāmja izvēles un cenas, turpinot ar servisa organizēšanu un mārketingu, beidzot ar naudas aizplūšanu caur paralēlām kompānijām “Rīga Sea line” Rīgā un Zviedrijā.

Mājieni šajā virzienā izskan gan no Rīgas domes un brīvostas pašreizejās vadības, gan kuģa personāla. Tomēr nav pienācīgi uzskatāmu skaitļu, piemēru, dokumentu kopiju, un tamlīdzīgi. Rīgas domes un ostas vadībai, kā galvaspilsētas vēlētāju priekšstāvjiem, kuru nodokļu maksātāju nauda tika tērēta, ieguldot šajā kopānijā budžeta līdzekļus, pienāktos dot šādu izvērtējumu. Un, iespējamu šaubu gadījumā arī pienāktos nevis dot mājienus, bet taisnā ceļā doties arī uz prokuratūru. Lai bijušajiem šī biznesa vadītājiem un viņu pārraugiem ir skaidri jautājumi, uz ko viņiem jāatbild, un iespēja skaidri argumentēt savu viedokli, ka stāsts ir tikai un vienīgi par bezcerīgi nerentablu biznesu. Tiesa gan, jāpiebilst, ka prokuratūrai, faktiski, pašai pienāktos reaģēt pēc tā visa, kas publiski ir izskanējis.

Otrs jautājumu bloks saistās ar prāmju līnijas atjaunošanu un iespējamo igauņu “Tallink” biznesa uzsākšanu Rīgas ostā. Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers šobrīd ir uzņēmies lielāku atbildību nekā Rīgas mērs – pēc intensīvās “Tallink” atbalstīšanas viņam nu ir jāpārvar paša uzstādītās latiņas – līnija ar diviem prāmjiem, pietiekami drīz un uz pietiekami ilgu termiņu, ar labaku ostas infrastruktūru, un tā tālāk. Tiesa gan, jebkurā gadījumā, ņemot vērā, ka Šlesers ir ministrs jau vairak nekā pusotru gadu un šajā laikā daudzkārt ir runāts ar un par aizrobežu rēderejām, sava vainas daļa arī viņam jau pienākas par to, ka šobrīd pasažieru prāmja Rīgā vispār nav.

Bet, šai kontekstā vēl arvien pamats ir arī tikt skaidrībā par Latvijas puses piedāvājumiem un igauņu atbildēm par viņu dalību jau esošajā Latvijas kompānijā. Jebkurā gadījumā, protams, galvenais kritērijs – lai par prāmju epopejas turpinājumu nenāktos atkal pārak daudz maksāt Rīgas pašvaldībai un potenciālajiem pasažieriem. Arī šajā kontekstā aizkuklisēs netrūkst versiju. Viena no interesantākajām ir par to, ka, lai uzsāktu prāmja kursēšanu no Rīgas, igauņu nosacījumi ir ne tikai par ostu maksām un piestātni, bet arī par kāda zemes vai nekustamā īpašuma pieejamību Rīgā – ne vairs prāmja, bet viesnīcu biznesam...