KOD KURA PIRKSTĀ GRIBI, VISI SĀP. KURU RADINIEKU VAI DRAUGU LAI ATLAIŽ? BEIDZIET MĀŽOTIES, JA NEPROTAT TAD LAIŽAT CITUS, KAS PROT STRĀDĀT. 

Nu, piemēram, es pēdējās operācijas dēļ pie ģimenes ārsta biju spiesta aiziet 8 reizes, tikpat cik pie ķirurga. Vispār jau cilvēki it kā zina, ka pirms plānveida operācijas ir obligāti jāveic analīzes, bet pēc tam- pārsiešanas, iespējams vairākas, taču panākt, lai to varētu izdarīt ar vienu norīkojumu, ja tāds vispār ir nepieciešams. Arī slimnieka vispārējos stāvokli pirmkārt vērtē pats ķirurgs, otrkārt anesteziologs, kam šis slimnieks būs jāmidzina un pēc tam jāmodina. Pavisam muļķīgi ir ar kompensējamajiem medikamentiem, kurus izraksta ģimenes ārsts, lai gan par izrakstīšanu (saskaņā ar zāļu sarakstu) parasti atbild speciālists. Turklāt šīs zāles ir jālieto gadiem, un ne jau ģimenes ārsts var noteikt, kad tās būs jāpārtrauc. Tad kāpēc nevarētu izveidot datorizētu reģistru, lai cilvēks varētu aiziet uz aptieku, uzrādīt pasi un dabūt, kas nepieciešams? Tas pats ir ar hroniski slimajiem: nu nevar ģimenes ārsts pārzināt visas problēmas, tāpēc 99% gadījumu viņš tāpat sūtīs pacientu pie speciālista, un, ja jau diagnoze ir zināma, un ir skaidrs, ka tā nekur neliksies, kāpēc neļaut slimniekam iet uzreiz pie speciālista? Ļoti stulba (un to es redzēju pati savām acīm) ir situācija, kad pie ģimenes ārsta atnāk vīrietis, kam ir vajadzīgs norīkojums pie urologa, jo viņš jau nedēļu praktiski nevarot pačurāt, bet urologs esot šo pasūtījis....Pati esmu gājusi pēc ģimenes ārsta nosūtījuma uz vakcināciju pret trakumsērgu, lai gan kodiens bija tādā vietā, kuru es pati nekad neaizstiegtu... 

Vārdu sakot, lai arī ko apgalvo ģimenes ārsti, vairums cilvēku (domāju vismaz 3/4) pie viņiem ierodas pēc kompensējamo zāļu receptēm vai norīkojuma, un, kamēr šos papīrus aizpilda, 20 minūtes ļoti bieži jau ir cauri. Kāda tur profilakse un skaidrojošais darbs ar tiem, kas kā ministrs visu laiku uzsver, dzer, rij un smēķē. 

No otras puses, ja cilvēks nokļūst kādā ne tik tradicionālā ķezā, īpaši, ja saslimst ar retu slimību, tad viss pārvēršas pilnīgā pašdarbībā (vairāk vai mazāk atkarībā no slimnieka zināšanām) un nervu bendēšanā ar ierēdņiem, kas pat nav spējīgi (nezina?) paskaidrot, kā sasaukt konsīliju. Piemēram, es nonācu situācijā, kad anbsolūti nepieciešamos estrogēnus, kas ir iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, nevarēju lietot lielā krūts vēža riska dēļ. Ir labi zināmi alternatīvie preparāti, tikai tie nekur nav iekļauti un ir dārgi. Tāpat vēl nav beidzies "interesantais" moments, ka pie mums krūšus rekonstrukciju apmaksā tikai vēža slimniecēm, nevis augsta riska grupas sievietēm, kas piekrīt veikt profilaktisko mastektomiju. Tagad esmu pusceļā un pat lai izņemtu espanderus, vienalga būs nepieciešama operācija. Bet cik nervu prasīja nonākt kaut tik tālu....