Kas notiek Latvijā ar pašvaldību reformu?

Vakar “Kas notiek Latvijā?” skatītāju aptaujās domas gandrīz līdzvērtīgi dalījās, atbildot uz abiem jautājumiem - gan par to, vai novadi jāizveido jau šogad, vai jāturpina brīvprātīga apvienošanās, gan par to, vai otrā līmeņa pašvaldības jeb apriņķus jāievēl, vai tās vispār nevajag veidot. Tikpat diametrāli pretēji viedokļi ir arī vēlētajiem tautas priekšstāvjiem parlamentā, un tas jo vairāk ļauj prognozēt, ka par šo tēmu lēmumi var mainīties tikpat bieži, cik mainās valdības. Jautājums vien, vai katrs nākamais lēmums ir labāk argumentēts par iepriekšējo...

Šobrīd pirmā sarunu kārta par novadu obligāto izveidi noslēgusies līdz ar brīdi, kad “Gatera laikus” pašvaldību ministrēšanā nomaina “Radzeviča laiki” ar uzstādījumu par pašvaldību beztermiņa brīvprātīgu apvienošanos. Provizoriski caurskatot novadu izveides protokolus, var secināt, ka savstarpēji saskaņoti apvienoties būtu gatavs ar trīsciparu skaitli rakstāms pagastu un pilsētu skaits, veidojot vairākus desmitus jaunu novadu. Tomēr šobrīd var prognozēt, ka arī daudzas no šīm apvienošanām nenotiks – skaidrs, ka daudzi nesteigsies, vai nu gaidot jaunus politiskos lēmumus par novadu izveides kritērijiem un termiņiem, vai nu, vienkārši, gluži “latvijiski” skatoties uz kaimiņiem, kuri arī nesteidzas. Paradoksāli, ka, ja drīz un skaidri netiek definēts, kā notiks turpmākais sarunu process, var nonākt pie situācijas, ka pašvaldību skaits uz ilgāku laiku paliek lielāks, nekā par optimālu to sauc pat paši brīvprātīgās apvienošanās aizstāvji, minot skaitļus starp 150 un 300. Jaunā ministra Andreja Radzeviča nekonkrētība šajā jomā ir pat ārpus šīm robežām, un vienīgā konkrētā tēze ir par to, ka finansiālu atbalstu infrastruktūras attīstībai tomēr saņems jaunizveidoti novadi, nevis vecie pagasti. Vienīgi, par pašu finansiālā atbalsta pietiekamību maz pārliecības...

Par otrā līmeņa pašvaldību veidošanu gaidāmas vēl lielākas pretrunas – te domas nav atšķirīgas tikai starp jaunās un bijušās valdības pārstāvjiem, bet arī jauntapušās mazakuma koalīcijas iekšienē, lai gan valdības deklarācijā šis punkts ir jau izsludināts. Plānus par deviņu apriņķu veidošanu un ievēlēšanu 2006.gadā, līdzšinējo rajonu vietā, šobrīd daudzina gan vietējo varu pārstāji, gan Saeimā, to dēvējot par vidusceļu starp lielāko pilsētu interesēm. Tomēr skaidrs, ka par apriņķu funkcijām šobrīd ir vēl mazāk konkrētības, nekā par novadu izveides kritēriju maiņu. Turklāt, šai reģionālajai pārvaldes shēmai jātop līdzās pieciem tā sauktajiem plānošanas reģioniem, kuru robežas, atsevišķi izceļot Rīgu, atbilst četru Latvijas vēsturisko lielo novadu jeb reģionu dalījumam. Gribot vai negribot, bet iezogas šaubas par to, vai “lielvalsts” Latvija spēs “sagremot” visus šos dalījumus, un vai to pārvaldei pietiks puslīdz kompetentu cilvēku, ja pat ar simtu parlamentā nav diez cik spoži...

Visbeidzot, līdz ar visām reformām un pārdalēm, gluži maz ir skaidrības par to, kā mainīsies deputātu skaits – gan kāds tas būs atsevišķās jaunizveidotajās pašvaldībās, un kā jaunajos novados būs pārstāvēti atsevišķie pagasti, gan valstī kopumā. Pašvaldību pārstāvji šajā virzienā par samazinājumu runā vairāk nekā atturīgi, jauntapušais ministrs gan runā par samazinājumu, taču bez konkrētības, un vien eksministrs pauž kategorisku uzstādījumu par divu līdz divarpus reižu lielu deputātu skaita samazinājumu. Tiesa gan, ne līdzšinējās, ne jaunajās koncepcijās nav diez ko pilnvērtīgu argumentu par labu vienai vai otrai versijai. Taču šis, atšķirībā no novadu izveides brīvprātības termiņiem un apriņķu izveides jēgas, ir jautājums, kas būtu maināms un izlemjams jau šogad – sagaidot nākamgada pašvaldību vēlēšanas.