Kas notiek ar pašvaldību vēlēšanu rezultātiem?

Pamatjautājumi ir vismaz trīs – kam jābūt pie varas pašvaldībās, kur par varu ir tiesas strīds, kāds ir pamatojums spriedumiem par atkārtotu vēlēšanu rīkošanu, un kādiem jābūt šādu lēmumu kritērijiem, kā arī - kā turpmāk ierobežot balsu pirkšanu.

Kam turpmāk jābūt pie varas Jūrmalā un kāpēc – uz šiem jautājumiem precīzas atbildes nav arī pašvaldību lietu ministram, kurš vakar nāca klajā ar versiju par pagaidu administrāciju. Tās darbība ir reglamentēta pašvaldību likumā 92.pantā, kurā ir runa par pašvaldības atlaišanu, un, kā noskaidrojās vakar diskusijā, šo pantu paredzets piemērot arī pašreizējai tiesāšanās situācijai. Tomēr pielīdzināt pirmās instances spriedumu domes atlaišanai nez vai ir tik viennozīmīgi pamatoti. Argumentējot jaunās Jūrmalas domes pilnvaru zaudēšanu, tiek piesaukta administratīvā procesa likuma norma, ka administratīvā akta darbība, tātad vēlēšanu rezultātu pasludināšana, tiek apturēta jau no pieteikuma iesniegšanas tiesā. Tomēr vakar jau pasludinātajā tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā netika pieminēts likuma 185.pants, kas nosaka šo normu. Līdz ar to, ja spriedums tiks pārsūdzēts un nestāsies spēkā, valdībā un Saeimā lemt par pagaidu administrāciju būs ļoti strīdīgi. Situācija, kad līdzīgu tiesas procesu gadījumos Rēzeknē un Jūrmalā ir dažādas varas, ir šīs epopejas visdīvainākais rezultāts. Nedzird gan, ka likumu autori būtu gana paškritiski, atzīstot, ko ir ievārījuši, bet vismaz pienāktos uz karstām pēdām atrisināt šo pretrunu par domju pilnvarām, kamēr notiek tiesāšanās.

Attiecībā uz tiesas spriedumu pamatotību, pilnībā var runāt par vienu spriedumu – par Rēzekni, otrais vēl ir tapšanas stadijā. Tomēr abos gadījumos apstākļi ir līdzīgi – vairākas partijas, kas prasa atcelt vēlēšanu rezultātus, savus prasījumus balsta uz pārdesmit liecinieku liecībām un sūdzībām, kas lielākoties tapušas jau pēc vēlēšanām. Lai cik liela nebūtu sajūta, ticamība vai pat pārliecība, ka vēlēšanas nav notikušas godīgi, tomēr tā konstatēšanai un lēmumam par atkārtotām vēlēšanām vajadzīgi tiesiskie kritēriji, kuri šobrīd ir diezgan izplūduši. Bet, kamēr ir tā, vēlēšanu rezultāti kļūst atkarīgi no tiesas ļoti subjektīva novērtējuma. Un arvien atklāts paliek jautājums par daudzkārt piesaukto samērīguma principu starp cilvēktiesību ierobežojumu vienai daļai un sabiedrisko labumu citiem vai kopumā. Vēlēšanu prāvam ir būtiska atšķirība no citām, kas tiek izskatītas administratīvajās tiesās – par VID, ceļu policijas un citu institūciju lēmumiem. Tajos gadījumos tomēr nav runa par lēmumiem, kuri attiecas uz desmitiem tūkstošu cilvēku, veselu pilsētu dzīvi. Varbūt pat būtu vērts izvērtēt, vai administratīvais process “viens pret vienu” ir attiecināms uz vēlēšanu rezultātu revidēšanu, vai arī šiem lēmumiem būtu nosakāmi precīzaki parametri. Pretējā gadījumā varam sagaidīt visdažādākās argumentācijas tiesas prāvas katrās nākamajās vēlēšanās.

Protams, tiesāšanās un pierādīšanas robežu precizēšana nedrīkstētu mazināt iespējas sasniegt mērķi – brīvas vēlēšanas. Taču šis jau ir arī jautājums par to, kas notiek pirms vēlēšanām un vēlēšanu dienā. Pirmkārt – attiecībā uz balsu pirkšanas iespējam, maksājot par neizmantotajiem vēlēšanu biļeteniem, kurus var iznest no vēlēšanu iecirkņa. Savulaik, jau pēc iepriekšējam vēlēšanām, medijos tika izvirzīts jautājums par šīs kārtības maiņu, atstājot visus biļetenus velēšanu iecirknī, tomēr ne likumdevējiem, ne vēlēšanu organizatoriem nebija gana dzirdīgas ausis, lai šo kārtību detalizēti parvērtētu.

Otrkārt, acīmredzot, vajadzīga cita pieeja attiecībā uz likumsargu darbu, uzraugot balsu pirkšanu vēlēšanu laikā un, cik iespējams, nepieļaujot balsu pircēju aktivitātes. Jo daži sodi konkrētiem cilvēkiem par balsu uzpirkšanu varetu izrādīties daudz pārliecinošāks līdzeklis brīvām vēlēšanām, nekā diskutabli administratīvo tiesu lēmumi par atkārtotām vēlēšanām. Kurās atkal viss var sākties no gala…