Kas notiek Latvijā ar piekrastes apbūvi?

SIA “Kolkasrags” izveides precedents nav klasiskais apbūves gadījums, tomēr saistīts gan ar jau tapušu, gan potenciālu būvēšanos. Lai cik bezgalīgi varētu debatēt par labiem nodomiem no vienas puses un aizdomām par blēdību no otras, ir skaidrs, ka nav īsti skaidrs, kāpēc šajā unikālajā dabas objektā pašvaldībai vajadzīgs partneris ar tieši vairāk nekā 100 tūkstošu latu ieguldījumu, kas tam ļauj iegūt noteicošo lomu pār pārdesmit hektāru izmantošanu kopuzņēmumā ar pašvaldību. Tāpat arī nav pārliecinoša skaidrojuma, kāpēc arī bez šādas shēmas kaut ar autostāvvietas ieņēmumiem kolcenieki paši nevarētu iekasēt pārdesmit tūkstošus latu gadā, kas līdzētu iztīrīt un pieskatīt piekrasti, ierīkot taciņas, nožogojumus un citus elementārus labiekārtojumus. Vēl divu zemes gabalu vispirms iznomāšana, pēc tam pārdošana tai pašā pagastā tam pašam partnerim, proti, Benitai Sadauskai (cik zināms, lai gan izsolē, bet par sākumcenu), nevairo pārliecību par izdevīgāko un godīgāko darījumu. Valsts izpildvara šobrīd likumsargu kompetencē novirzījusi lemšanu par to, vai ir likumīga piekrastes zemes ieguldīšana šādā privātuzņēmumā, tomēr pagaidām grūti saredzēt skaidru scenāriju, kā notikušo mainīt vai atcelt, ja privātā puse komercuzņēmumā jau ieguldītos līdzekļus tomēr nonovērtēs kā labdarību, bet kā zaudējumus.

Vēl jo neskaidrāka ir situācija ar atpūtas kompleksa celtniecību Papes ciemā, ko realizē lietuviešu firma “Pajūris”. Aiz domstarpībām par ēku rekonstrukcijas jēdziena interpretācijām tomēr nav skaidrs protestējošo valsts institūciju plāns un vēlmes par projekta izmaiņām. Šāda neskaidrība, pēc tā saucamās lietu sakārtošanas pieredzes, ļauj izvirzīt vien versiju par to, ka būs vairāk to, ar kuriem būvētgribētājiem būs jāsakārto šis jautājums. Jāsakārto – šī vārda visdaudznozīmīgākajā nozīmē.

Attiecībā par dažadu ēku būvatļauju likumību un ar to saistītām versijām par ēku nojaukšanu, “Delnas” pieteikumi tiesā šobrīd liek gaidīt precendentus, bet vienlaikus arī jau liek secināt, ko nav darījušas valsts – pārvaldes vai likumsargāšanas institūcijas. Ipaši spilgts piemērs, protams, ir “Mākoņu” būvniecība Saulkrastos, kad pēc daudzos līmeņos secinātā par nelikumībām nav notikusi nekāda rīcība, lai nelikumību sekas novērstu vai nelikumību realizētājus un akceptētājus sodītu.

Gaidāmie pašvaldību teritoriju plānojumi, apdzīvoto vietu robežu noteikšana, nacionālais plāns, potenciālo mikroliegumu izveide un aizsargjoslu grozījumi it kā varētu samazināt līdz minimumam neprognozējamus un neadekvātus notikumus piekrastes apbūvē vai tā saucamajā apsaimniekošanā. Tomēr skepsi rada tas, ka jau gadiem viss notiek “pēc plāna”, taču negācijas turpinās. Par vēl vienu afēristisku epopeju šajā jomā var izvērsties kompensāciju noteikšana zemes īpašniekiem, kuru īpašumu atrodas aizsargjoslās.

Nobeigumā – puspajokam, tomēr ar lielu daļu nopietnības, var izvirzīt versiju, ka, varbūt, kārtīga mācība par būvēšanos būs tad, kad jūra, turpinot krastu noskalošanu, noskalos arī pāris mājas. Tas citiem būvētājiem varētu likt pārdomāt vēlmi neatkāpties no jūras krasta. Taču tā, protams, nav labākā versija, ka 21.gadsimtā saprātu vēl arvien regulē dabas, nevis homo sapiens likumi...