Visnotaļ simptomātisks šķiet raidījuma telefonaptaujas rezultāts – nospiedošs vairākums kā būtiskāko līdzekli, kā labāk realizēt principu „vara pieder tautai”, saskata vēlēšanu sistēmas maiņu. Mazāk nekā trešdaļa bija par Saeimas ārkārtas vēlēšanām, bet pavisam niecīgs skaits kā būtisku novērtēja stingrāku politiķu finanšu kontroli un lielāku sabiedrības aktivitāti. Protams, kā jau daudzkārt teikts, KNL aptauja nepretendē uz reprezentatīvu socioloģiju, tomēr atļaušos izteikt pieņēmumu, ka arī daudz plašākā respondentu lokā rezultātu tendences varētu būt līdzīgas.

Attiecībā uz vēlēšanu sistēmas maiņu – šis temats ir kārtējais tests politiķiem, pirmkārt jau hroniskajā uzticības krīzē nonākušajai valdošajai koalīcijai, vai un kā tā ieklausīsies tautas balsī un vēlēšanu sistēmas maiņu ietvers politiskajā dienaskārtībā. Tautpartijietis Edgars Zalāns debatēs apliecināja gatavību par to spriest, LPP/LC līdzpriekšsēdētājs Ainārs Šlesers bija daudz negatīvāk noskaņots, opozīcija, protams par – atliek sekot, vai būs turpinājums parlamentā.
Akcents šajā diskusijā loģiski, kontekstā ar ārkārtas vēlēšanu prasīšanu, bija uz Saeimas vēlēšanām, lai gan būtiski saglabāt arī jautājumus par pašvaldību vēlēšanām – šobrīd, jau mazāk nekā pusgadu pirms šāgada vēlēšanām, spēles noteikumus mainīt būtu neadekvāti, tomēr pēc šīm vēlēšanām būtu loģiski pārskatīt ne tikai parlamenta, bet arī vietējās varas ievēlēšanas principus. Sākot no vēlētāju tiesībām izvēlēties dažādu sarakstu kandidātus, beidzot, piemēram, ar to slieksni, virs kura pašvaldībās tiek liegts kandidēt vēlētāju apvienībām, ne tikai partijām.

Līdzās vēlēšanu sistēmas maiņai aktuāls ir un paliek jautājums par naudas lomu politikā. Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu grozījumi, kas šobrīd Saeimā ir soli pirms pieņemšanas galīgajā lasījumā, stingrāk reglamentē vienotus politisko reklāmu cenu nosacījumus un precīzāk nekā iepriekš definē trešo personu aktivitātes, nosakot 15 minimālo mēnešalgu limitu. Tomēr, kā jau vakar dzirdējām, pēc tam, kad pērn tika būtiski palielināti priekšvēlēšanu kopējo tēriņu pieļaujamie apjomi, naudas apjoms, ko partijas varēs izmantot priekšvēlēšanu reklāmās vai citādos aģitācijas pasākumos, pieļaujams vēl lielāks nekā agrāk, un daudz kritizētais „smadzeņu skalošanas” risks ar reklāmu palīdzību, kā arī nevienlīdzības situācija turīgākām un mazākas rocības partijām arī saglabājas. Protams, atkal var cerēt, ka turpmāk reklāmām būs mazāka loma. Tomēr nevar arī ļauties ilūzijām, ka reklāmām nav vispār nekādas ietekmes, te nu divritenis nav jāizdomā. Līdz ar to arī naudas lomas ierobežošanas mazināšana un kontroles pastiprināšana, piemēram, vakar KNAB vadītāja pieminēto nepieņemto Krimināllikuma grozījumu kontekstā, ir vēl viens pārmaiņu tests līdz šim naudas lomu tik ļoti izmantojušajiem politiķiem.

Uz šī visa fona noteikti nav vienas pareizās atbildes uz jautājumu par to, vai šībrīža Latvijas politekonomiskajā krīzē labākais risinājums ir cīņas par izmaiņām un atbildību esošajā parlamentā un valdībā, vai asākas kustības, uz ko aicina 13.janvāra Doma laukuma protesta pasākuma iniciatori. Tai skaitā, abi augšminētie testi par politisko spēles noteikumu maiņu, līdz ar ekonomikas stabilizācijas plānu turpmāko konkretizāciju, var mainīt arī kritērijus un pamatojumu prasībai par varas maiņu. Tomēr abos gadījumos būtiskais ir sabiedrības vēl un vēl kompetentāka līdzdomāšana, vēl un vēl aktīvāka līdzdarīšana. Jo vēl arvien jau spēkā ir vecais labais teiciens – ja jūs nenodarbojaties ar politiku, tad politika nodarbojas ar jums.

Video: „Providus” pētniece Iveta Kažoka, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka pienākumu izpildītājs Alvis Vilks, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, reģionālas attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns un Saeimas deputāts Artis Pabriks par partiju finansēšanas sistēmas maiņu, „butaforiskiem” tēriņu griestiem, ziedojumiem un „kabatas partijām”. (Fragments no „Kas notiek Latvijā?”, 07.01.2009.)