Vai Latvija beidzot gatava Eiropai?

Vakar “Kas notiek Latvijā?” bija veltīts ES “mugurkaulam” – ekonomiskajām tēmām, taču hipotētiski var pieņemt, ka līdzības ir arī citās nozarēs. Pirmais secinājums – ugunsgrēka dzēšanas kritērijs šobrīd ir tas, lai Eiropas Komisija nenoteiktu sankcijas Latvijai, nevis tas, vai Latvijas cilvēkiem ir saprotami nosacījumi turpmākam darbam. Jau tagad tiek atzīts, ka tūlīt sekos tikko pieņemto dokumentu revidēšana un, visticamāk, grozīšana, lai labotu kļūdas. Vienoti ir dažādu nozaru pārstavji par to, ka likumdevēji vai ierēdņi pārcenšas, ieviešot ES normas stingrākas, nekā tās ir citviet. Politiķi un amatpersonas arī to nenoliedz un sola labot, kas nozīmē vēl vienu normatīvu revidēšanas vilni. Turklāt, daudzi likumu vai noteikumu projekti, par ko Latvijai nedraudot sankcijas, ir atlikti uz laiku pēc 1.maija, kas nozīmē, ka likumdošanas apjoms tuvākajā laikā var īpaši nesamazināties, salīdzinot ar to, kāds bijis aizvadītajā ugunsgrēka laikā.

Visi šie ierēdņu un politiķu saražotie dokumenti blāķi ir jālasa vai vismaz par tiem jābūt priekšstatam daudziem tūkstošiem cilvēku, uz ko tie attiecas. Taču pēdejā mēneša laikā pieņemto dokumentu vairākumu pavada anotācijās sausi ierakstītas atrakstīšanās frāzes, piemēram, ka projekta tapšanā piedalījusies kāda sabiedriskā organizācija, bet sabiedrības informēšana par tiem notiks, publicējot tos laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”. Taču tie nav dokumenti, kas attiecas tikai uz šauru kādas nozares darbību, bet uz neskaitāmajiem patērētājiem.

Cik daudz šajā procesā var līdzēt viena vai otra sabiedriskā organizācija ir diskutabli, taču ir skaidrs, ka nozaru vadošās amatpersonas, sagaidot 1.maiju, necenšas vairot publiskās uzstāšanās, lai, kā mēdz teikt, tautai saprotamā valodā izskaidrotu viņu pieņemtos sacerējumus vai to interpretāciju, un radītu priekšstatu par, viņuprāt, pamatjautājumiem. Jo ir absurdi visus aicināt lasīt tūkstošiem lappušu apjomīgos regulu un noteikumu kalnus. Lai nebūtu tikai teoretizēšana, var minēt vienu svaigu piemēru – otrdien valdībā akceptēti noteikumi par “lauksaimniecības un pārtikas produktu ģeogrāfisko norāžu (cilmes nosaukumu un tradicionāla rakstura produktu) reģistrācijas un aizsardzības kārtību”. Lasot šo dokumentu, var tikai mēģināt nojaust, uz cik daudziem produktiem Latvijā – tai skaitā vietējiem un aizrobežu – tas var attiekties, un vai paredzamas kādas problēmas vai izmaiņas, piemēram, attiecībā uz dažādu zemju vārdos nosauktu sieru šķirnēm. Tomēr nav dzirdēts, ka šādas prognozes būtu izteiktas. Ja vispār tādas ir.

Līdzīgi varētu spriest par gaidāmo situāciju sakarā ar importa kvotām no trešajām valstīm – sākot ar banāniem vai citām pārtikas precēm, beidzot ar visāda veida lētajām Āzijas plaša patēriņa mantām, ko gandrīz vai katrs lietojam ikdienā.

Visbeidzot, lai kā kāds teiktu, ka ugunsgrēks ir apdzēsts, jāatceras, ka ES ik nedēļu saražo vairākus desmitus dažādu normatīvo dokumentu, no kuriem daļa ir tieši piemērojami, daļai ir vajadzīga pašmāju interpretācija, nosakot līdzekļus, ar ko tiks realizēti ES noteiktie mērķi. Līdz ar to visi augšminētie jautājumi par jaunu normatīvu komentēšanu un to praktiskas piemērošanas sekām paliks spēkā.

Šobrīd vēl ir neskaidrs, cik lielā mērā un kādā veidā valsts pārvaldē tiks koordinētas šīs lietas un kā tās tiks, specifiskajā žargonā runājot, nokomunicētas līdz plašākai publikai. Bet, līdzās šiem ikdienas jautājumiem, vēl arvien tikai gaidīšanas, pat, šķiet, ne tapšanas stadijā ir vienota Latvijas nostāja – stratēģija, koncepcija, prioriātes, vai, saucam kā gribam, ko realizēt Briselē, attiecībā ne tikai uz ugunsgrēku dzēšanu, bet uz turpmāko ES politiku un Latvijas interesēm tajā. Pat ja tas nav ugunsgrēks, tad svinīgajās 1.maija runās būtu jēdzīgi neaizrauties ar vispārīgu patosu par gaišo nākotni, bet runāt arī konkrēti par to atbildību, kas ir par līdz šim izdarītā kvalitāti un par turpmāk darāmo.