Drošības likumu grozījumi hronoloģiski ir pirmie. Jau šorīt Saeima izdarīja kārtējos grozījumus, atjaunojot likumus vecajās redakcijās, kādas tās bija decembrī, pirms 81.panta kārtībā radītās jezgas. Turklāt ar pārejas noteikumiem nodrošināts, ka 1.martā pieņemtās redakcijas, ko apturēja Valsts prezidente, vairs nestāsies spēkā jebkurā gadījumā. Līdz ar to balsošana referendumā faktiski nekādi nemainītu pašreizējo likumu saturu, tikai noteiktu "sarkanās līnijas" likumos nosakāmajiem principiem. Kuras nepārkāpt it kā jau tāpat politiķi ir apņēmušies. Kā arī protams, referendums būtu politisks notikums. Vispirms, par likumu saturu. Vakar diskusijā bija acīmredzami, ka nav nekāda skaidra, ne politiska, ne juridiska koncepta, kā veidot drošības iestāžu parlamentāro kontroli vai pārbaudes izpildvarā, kādai būt valsts drošības iestāžu padomei izpildvarā un tamlīdzīgi. Līdz ar to pie varas esošie, ar Tautas partiju priekšgalā, kuri jau paguvuši daudzināt skepsi par referenduma jēgu, nespēj dot publikai pat vāju scenāriju, kāda ir plānota viņu turpmākā politika pēc it kā atzītās līdzšinējās kļūdas. Ja šāda scenārija nav arī līdz nākamnedēļai, kad sāksies parakstu vākšana (un, spriežot pēc pašreizējā procesa, izskatās, ka arī nebūs), tad pie varas esošie vēl tikai vairo šaubas par viņu spēju pieņemt adekvātus lēmumus.

Savukārt opozīcija, pirmkārt "Jaunā laika" (JL) personā šobrīd referendumu interpretē tikai kā neuzticības balsojumu valdībai, taču arī nespēj dot alternatīvus konstruktīvus risinājumus valsts drošības sfērā. Bet, pretendējot uz varas maiņu būtu tikai loģiski dot dajebkādu versiju, kas tiktu darīts, šo varu pārņemot. Īpaši jau atceroties, ka tieši JL premjera laikā aizsākās versijas par drošības iestāžu sistēmas reformām. Savukārt, no politiskā viedokļa, ja process nonāks līdz referendumam, protams, balsojums pret drošības likumu grozījumiem būs balsojums par neuzticību valdošajai koalīcijai. Īpaši jau tāpēc, ka šī referenduma paradokss būs, ka abi atbilžu varianti ir noliedzoši – balsot par grozījumiem nav vairs nekāda pamata, jo no tiem atteikušies paši to autori. Līdz ar to pamatjautājums būs nevis par vai pret balsu sadalījums, bet balsotāju skaits. Un tad jau var atgriezties pie politiskās atbildības jautājumiem.

Ar robežlīgumu ir daudz sarežģītāk. Atšķirībā no drošības likumiem, kurus ātri atceļam iekšpolitiski, Aigara Kalvīša otrdien Maskavā likto parakstu atcelt būtu daudz smagāk no ārpolitikas viedokļa. Ja vēl Saeimas vairākums operatīvi nobalsos par līguma apstiprināšanu, kam sekos oficiāls starptautiska statusa ratifikācijas raksts, pēc tam sekojoša iespējamā līguma atzīšana par neatbilstošu Satversmei un referendums kļūst vēl komplicētāki. Ne tikai no procedūras viedokļa, bet arī tāpēc, ka šobrīd nav skaidrības, kāda būs juridiskā konstrukcija, pie kuras tautai dot savu verdiktu, vai aizvakar parakstītais robežlīgums tiek konstitucionāli akceptēts vai nē. Arī šajā gadījumā politiskā opozīcija par risinājumu scenārijiem pagaidām nav parūpējusies. Tikmēr pozīcija, Kalvīša valdības personā, politiski tiesisko pretrunīgumu ir vēl padziļinājusi, savā lēmumā faktiski koriģējot Saeimas doto mandātu jeb pilnvarojumu un līdzās atsaucēm uz deviņdesmito gadu sākuma Latvijas valstiskuma atjaunošanas dokumentiem ierakstot vēl arī atsauci uz EDSO robežu nemainības principiem. Saeimas likumā šī atsauce netika iekļauta, un šo aspektu, parlamentā debatējot par ratifikāciju, būtu ļoti nopietni jāapspriež.

Kopumā, absurdākais visā šajā epopejā ir tas, ka šo robežlīgumu, vienalga, vai par to ir referendums vai nav, var ļoti dažādi interpretēt no valsts kontinuitātes un Abrenes (ne)atdošanas pamatojuma aspektiem. Līdz ar to, dažādas interpretācijas var būt Latvijas politiskajai pozīcijai attiecībā pret Krieviju. Kas nu nekādi nav stabilitātes garants. Tāpēc vēl ir vājš pamats teikt, ka viens vēsturisko neskaidrību posms ir noslēdzies. Politiskajās peripetijās pēdējos mēnešos tik daudz cietušajai Satversmes tiesai lemšana par šo tēmu būs nežēlīgi smags pārbaudījums.