Kas notiek ar valdību?

Latvijas Pirmajai partijai (LPP) pametot koalīciju, tā palika pie nostājas, ka premjeram trūkst pamatojuma nu jau bijušā premjera biedra Ainara Šlesera atlaišanai. Tomēr saruna, vai, drīzāk, polemika par šo soli starp abām pusēm virzās gandrīz tikai ap personāliju īpatnībām un attieksmi, ne par konkrēto (ne)padarīto. Ne Repše, ne viņa partijas biedri nav skaidri definējuši - vai pārmetumu sarakstā vēl palikusi hokeja halle, ar kuru tas viss it kā sakās, vai arī stāsts ir par nekonkrēti definēto palīdzīgās rokas un saiknes ar Saeimu trūkumu, vai kritērijs ir nenotikuši investīciju piesaistes projekti, vai tomēr tas viss nav izšķirošais.

Caurskatot valdības rīcības plānu, tur kā ministru prezidenta biedra funkcijas figurē tikai un vienīgi uzņēmējdarbības vides attīstības jautājumi, par ko ir runāts vismazāk. Par to, vai tā ir atbildes reakcija uz premjera kritizēšanu par ieguldījumiem īpašumos, var tikai minēt.

No augstā reitinga pozīcijām tautas acīs Repše šādu nekonkrētību it kā var atļauties. Bet no valsts varas kvalitātes viedokļa tas nav nekas labs, ja personālijas un to attiecības dominē par darbību un tās rezultātiem, jeb – forma pārāka pār saturu.

Atliek pavērot, vai pēc citu LPP ministru atkāpšanās viņu darba novērtējums saglabāsies piesardzīgi pozitīvais, kāds tas bija vēl pirms dienas un divām, gaidot, vai LPP paliks koalīcijā, var arī tas mainīsies atbilstoši varas statusam.

Par nākotni runājot, JL pēdejo dienu laikā strauji maina nostājas – ja sākotnēji galvenais scenārijs bija mazākuma valdība, tad vakar vakarā jau arvien pārliecinošāk skanēja versijas par jaunu jeb esošo trijotni papildošu koalīciju. Tā ir robežškirtne starp JL sākotnēji deklarēto politiku un viņu kritizētajiem priekštečiem.

LPP bija partija, ar ko sākotnēji jaunlaiku pārmaiņas bija it kā īpaši pietuvinātas. Tagad mazākuma koalīcijas trijotnē kopā ar TB/LNNK un ZZS jau daudz lielāks īpatsvars ir bijušo varu dalībniekiem. No potenciālajiem partneriem vienīgā versija starp labējām partijām ir Tautas partija (TP), kura visspilgtāk simbolizē tos vecos laikus, ko JL nāca mainīt. Šobrīd nav redzams neviens JL līdzeklis vai pat nosacījums, ar ko tas varētu piespiest TP tagad mainīties. Neuzticības balsojuma draudi tomēr ir diezgan lieli.

Tikmēr TSP, uzsvērti deklarejot, ka viņi varētu nesteigties atbalstīt Repšes valdības gāšanu, bet tai pat laikā paziņojot, ka bez viņiem Repšem nav nākotnes, atklāti “uzsit sev cenu”. Turklāt – runajot par savu dalību, pilnībā noklusē nacionāli noskaņotajām partijām tik nepieņemamās un nebūt neatceltās tēzes par izglītību, valodu un nepilsoņu tiesībām. Šīs pozīcijas ir daudz kategoriskākas nekā, piemēram, savulaik Krištopana mazākuma valdību atbalstošo sociāldemokrātu tēzes.

JL ir neapskaužamā situācijā, ja grib saglabāt gan politiskās pozīcijas, gan deklarētos principus. Salīdzinot šo valdības krīzi ar daudzām iepriekšejām, skaidrs, ka daudz kas nav no jauna, bet atkārtojas – partejiska rēķināšana ir daudz vairāk sarunas temats nekā kopēji valstiski principi, jebkurā no nozarēm. Līdz ar to žurnālistiem interesantāk vairāk aizrauties ar formu, kas, patiesībā, ir oriģinālāka nekā saturs. Jo pēc pieredzes nav ilūziju sagaidīt vai prasīt augstu valstisko interešu meklējumus.

Tikmēr, runājot par saturu, jākonstatē, ka 15 mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai arī par šo premjeru vismaz prasīgākajiem vairs nebūtu arguments “ļaujiet viņam strādāt”, kas gan vel arvien ir daudzskaitlīgās tautas mutēs. Jo, patiesībā, tieši pašreizējā situācija liek politiķiem pakļautajam ierēdņu aparātam, “Delfi” lasītāju daļu ieskaitot, strādāt vismazak, bet gaidīt – kas notiks. Nākamajai valdībai, ja tā grib saglabāt jaunlaiku ideju, vismaz vārdos nevar būt zemāka latiņa nekā līdzšinējai. Tikmēr darbos jebkurš no koalīciju variantiem potenciāli ir vēl daudz riskantāks nekā līdzšinējais. Un tā, iespējams, ir pati galvenā pretruna šajā laikā.