Trešo personu veidoto politisko reklāmu skandāls, šķiet, ir labs morāles termometrs – gan attiecībā uz tiem, kuri veido un finansē, gan par tiem, par kuriem veido, gan par tiem, kuri piedalās un, protams, par tiem, kuri no tā ietekmējas. Ir acīmredzami, ka šajā gadījumā ir, maigi izsakot, par ko parunāt, gan attiecībā uz morāli, gan likumību. Tomēr sabiedriskā šīs reklāmas nosodošā reakcija, kura it kā dzirdama visnotaļ plaši, līdz stingram un skaļam nosodījumam un pieprasījumam, piemēram, KNABam vai medijiem reklāmas pārtraukt, nenonāk. Vai arī nonāk līdz aicinājumam apstrīdēt vēlēšanu rezultātus, kas ir pārāk radikāla versija, lai izpelnītos lielu atsaucību. No satura viedokļa žurnālistiski ir acīmredzami, ka, objektīvi vērtējot, līdzās pozitīvajām lietām būtu jāpiemin arī apšaubāmās, un darbu vērtēšana ar skaitļiem atklātu ļoti diskutablas lietas, neatkarīgi no strādāto un gulēto stundu daudzuma. Taču arī par šo tēmu, šķiet, oponenti ir ļoti piesardzīgi stāties pretim reklāmu vienpusībai. Līdz ar to nevar teikt, ka morāles latiņa ir īpaši augsta. No abām – gan piedāvājuma, gan pieprasījuma pusēm.

Partiju programmas un plāni zināmā mērā iet līdzīgu ceļu kā reklāmas – tiek pateiktas dažas pamatotas lietas, kam it kā nevar iebilst. Tas "iepako" to plānu realizācijas vai nepilnības saturu, kas atklājas, ja šo "preci" apskata no otras puses. Neapšaubāmi ļoti interesants un pārdomu vērts bija vakar diskusijā izskanējušais Roberts Ķīļa izvērtējums projekta "Pielaiko partiju" ietvaros par vēlētāju un politiķu prioritāšu maiņu aizvadītajā četrgadē. Uzskatāmi, ka akcenti mainās. Tomēr nekādi nevar teikt, ka gana skaidri, sākot ar virzieniem, beidzot ar īstenošanas principiem, tiek definēts būtiskāko, prioritāro piedāvājumu "tops" – gan par idejiskām un vērtību, gan par racionālām tēmām. Par nodokļu sistēmu un valsts budžeta struktūru, par pulcēšanās tiesībām un robežlīgumu ar Krieviju, par pašmāju teritorijas plānojumiem un vides sargāšanu, par Eiropas savienības paplašināšanu un korupcijas mazināšanu, par izglītības vai veselības aprūpes sistēmu izmaiņām. Un, kas jo īpaši būtiski, programmu un plānu uzstādījumi minimāli vai nemaz ietver rezultatīvus kritērijus – dominē vispārīgie "uzlabosim", "attīstīsim", "paplašināsim", "palielināsim" vai "samazināsim". Ja saistībā ar minimālo algu un citiem tamlīdzīgiem skaitļiem tas vēl būtu relatīvi, jo to lielums ir atkarīgs no inflācijas apjoma (kas arī nav konkrēti solīts un prognozēts), tad dažādās nozarēs var būt ne viens vien parametrs, kas būtu definējams daudz konkrētāk. Protams, arī te var atrast daudz pozitīvā. Tomēr sabiedriskajam pieprasījumam, ne tikai politiskajam piedāvājumam, arī šajā jomā ir vēl acīmredzamas rezerves.

Visbeidzot, sfēra, kas ietver gan morālo, gan racionālo, ir aizvadīto gadu darbu un nedarbu izvērtēšana. Faktiski tas vienlaikus ir gan savdabīgs piedošanas, gan kvalifikācijas mērs. Īpaši jau tāpēc, ka par partijām allaž spriež pēc personālijām. Jākonstatē, ka partijas galvenokārt runā par saviem labajiem darbiem un plāniem, nevis par konkurentu neizdarīto un nosodāmo, uz kā fona varētu izcelties. Kas sašaurina vērtēšanas iespējas. Atliek nevalstisko un nepolitisko lietpratēju vērtējums, taču tādi, jāatzīst, katrā no nozarēm atlikuši gluži nedaudz, un tie paši jau izveidojuši savdabīgu konjunktūras un mērenības stilu. Kaislības, piemēram, praida sakarībā ir tikai izņēmums, turklāt bez īpaši plašas argumentācijas. Atliek mediji. Ar nepietiekamiem sabiedrisko padomdevēju resursiem, ilggadīgi novājinātiem pašu cilvēku un intelektuālajiem resursiem. Skaidrs, ka mediji nevar kļūt par viszinošiem ekspertiem konkrētās nozarēs. Taču skandālus, pārkāpumus, vārdu nesakritību ar darbiem, viedokļu maiņas un tamlīdzīgas lietas atgādināt gan var. Un tas ir obligāti nepieciešams priekšnoteikums, lai vērtētu jebkuru reklāmu, programmu un solījumu. Gribētos cerēt, ka šo vēlēšanu īpašās mārketinga kampaņas to vēl jo īpaši veicinās un provocēs, arī vēl atlikušās nedēļas laikā.