Izlasījis komentārus Delfos, Dienā un šeit, sapratu, ka man nav ko piebilst, viss jau ir pateikts. Šī gada laikā tauta aizgājusi tik tālu, ka Tautas partija izskatas pēc neliela punkta kaut kur aizmugurē. Cilvēkiem vienkārši vairs nav interesanti atskatīties atpakaļ lai mēģinātu ieraudzīt kaut kādas pārmaiņas tajos. Palikušie uz šī grimstošā kuģa, saprot, ka nekādas pārmaiņas viņus neglābs, jo pēdējā laikā kretīnu skaits katastrofāli sarucis. Tāpēc šodien TP svarīgākais uzdevums ir atjaunot un palielināt šīs sugas pārstāvju skaitu (100 g kultūras). Bet šīs TP bezcerīgais stāvoklis ir vēl bīstamāk, jo viņiem vairs nav ko zaudēt. Tieši Uļmaņa izredžu būt ievēlētam vēlreiz trūkums ir kļuvis par 15. maija iemeslu. Jauna pozitīvizma kampaņa ar nosaukumu «Rīgas Dinamo» liecina, ka šoreiz 15.maiju plano apvienot ar 17.jūniju. Bet koalīcijas ekonomisku politiku pirms dažiem gadiem trāpīgi raksturoja viens komentētājs: «Kā vējš skrien, kā miets atduras». 

Es nezinu, varbuut kluudos un varbuut kaads var mani apgaismot - liekas, ka par tautas partiju nebuut nav balsojushi tik daudz veeleetaaju, taapat arii daudzi nebalso, it kaa protesteejot vai neredzot pienaaciigus kandidaatus, un par cik veeleeshanaas nav nekaada kvoruma, proporcionaali, saliidzinaajumaa pret citaam partijaam, TP sanem attieciigi lielu balsu skaitu - vai taa nav? 

Darītāju koncepts izgāzies. Kurš to pateiks tautai? Sarunās, medijos un interneta vidē nereti varam atrast jēdzienu - darītājs. Darbs un darītājs tiek pretstatīts slinkumam, garai runāšanai un parasti tiek saprasts kā konkrēta, visiem pamanāma darba veicēja devums. Nereti to saprot ar pavisam konkrētu un aptaustāmu rezultātu - salabotu ceļu, jaunu soliņu parkā vai skolai ieliktiem logiem. Intelektuāls, garīgs darbs vairāk gan tiek novērtēts kā izklaides produkts -- koncerts, aktieru uzstāšanās, tautas amatnieku izdoma un tamlīdzīgi darbiņi. Savukārt, piemēram, laba skolotāja veikums var tikt nepamanīts, ja tas pārāk izaicina apmācamā iedzimto slinkumu, nevēlēšanos domāt un mācīties, gudra, tālredzīga saimniekošanas pieredze arī maz pieejama, tāpat vidējam pilsonim ir maz pieejami kritēriji un sabiedriskas diskusijas par kaut vai valsts ilgtermiņa plānošanas kvalitāti, vai ārzemju padomu hronoloģiju un vērtību atskatoties pēc kāda laika un izvērtējot, kas tad bija, kas nebija pareizi. Tā vietā parasti piedāvā labo un slikto tēlu galeriju. Šajā rāmī arī notiek visas politiskas un sabiedriskas dzīves kolīzijas. Tomēr reizēm vidējā pilsoņa pieķeršanās darītāja tēlam ir kas cits kā loģiska vēlme pēc reālas un pārbaudāmas vērtības. Tā var būt nevēlēšanās domāt, analizēt notikušo, jo tad būtu jānonāk pie sev nepatīkamiem atklājumiem. Tāpat tā var būt vēlme diskreditēt kādu viedokli, nosaucot to par nepraktisku muldēšanu. Un protams, ja , lai iekļautos vietējā kontekstā ir nevēlami būt pārak gudram, tad jādzied vien kopusdziesma par labajiem darītājiem un riebīgajiem teorētiķiem. Ekonomiskās krīzes apstākļos nav grūti izdarīt dažus vienkāršus secinājumus. Valsts dzīves plānotāji ne tikai reizēm ir savtīgi, par daudz skatās mutē visādiem padomdevējiem un par daudz strīdas saeimā, bet reizēm arī pieņem muļķīgus, stulbus, netālredzīgus lēmumus, par spīti tam, ka savā dzīves vietā vēlētāju priekšā visu it ka bija izdarījuši pareizi -- salabojuši parka soliņus, uzlikuši skolai jaunu jumtu vai pozitīvisma kampaņā radījuši vismaz 5% pieņemamu tēlu. Neviens neprasīja nevienu jautājumu par nevienu ilgtermiņa lēmumu, jo tas nav populāri. Būtu grūti nepiekrist apgalvojumam, ka ilgtermiņa plānošana, tālredzīgi lēmumi un spēja analizēt un apkopot faktus tautā netiek cienīti un tieši tāpēc mums arī tā iet, kā iet. Glābēju retorika tālāk par ""sadosim tiem tur"" arī nav izaugusi. Darītāju koncepcija tās vecajā izpratnē ar primitīviem, visiem saprotamiem vērtešanas kritērijiem uz šodienas ekonomikas un paredzamo problēmu fona ir bankrotējusi. Jauna piedāvājuma nav. Un neviens tautai nesaka, ka vecā tipa darītāji neko labu nesaveidos. Arī tie, kas izliekas par jaunajiem.