Droši vien, ka globālo izaicinājumu kontekstā, kas ir viens no šī projekta vadmotīviem, ideju veidot ilgtermiņa valsts stratēģiju nevar pilnībā noliegt. Jautājums ir, kādiem jābūt pamatprincipiem šādas idejas realizācijai. „Latvija 2030” uzstādījumi sākumsadaļā deklarē, ka „Latvijas ilgtspējīgas stratēģijas kodols ir cilvēka, ekonomiskā, sociālā un dabas kapitālu, tai skaitā vietas un telpas produktivitātes kāpināšana”. Kā četri stratēģiskie principi valsts attīstībai nosaukti – jaunrade, tolerance, sadarbība un līdzdalība. Tam seko astoņas sadaļas, kurā pēc vienota formāta formulētas tendences, izaicinājumi, mērķi, iespējas, rīcības virzieni un prioritātes.

Kā būs ar Latvijas valstiskumu, vērtībām un identitāti?

Lai gan Latvija vēl arvien ir ļoti jauna valsts, stratēģijas projektā tā arī nekur nav atrodami paša valstiskuma stiprināšanas stratēģiskie aizmetņi. Var jau teikt, ka to veido visu sadaļu kopums, tomēr tur nav runa ne par Latvijas kā valsts, nevis „cilvēkkapitāla” vietu un interesēm starptautiskajā apritē. Piemēram, teksts „Latvija ir maza valsts, tādēļ īpaši nozīmīga kļūs spēja būt pozitīvi atvērtai pret ārējām ietekmēm un prasme izmantot tās savā labā” ir klasiska frāžainība, kas faktiski nepasaka neko. Vismaz neko jaunu un neko stratēģisku nē. Nav arī skaidrības par to, kas varētu noteikt Latvijas pilsoņu vai iedzīvotāju, nācijas piederību šai valstij, valstisko pašapziņu un patriotismu. „Lai efektīvi sabalansētu ekonomiskos, sociālos un vides apsvērumus, nepieciešama visas sabiedrības aktīva līdzdalība politikas veidošanas procesā” – tādā kā efektologa saukļu stilā klāstīta stratēģija. Vērtību un identitātes kategorijas pamatā šiem saukļiem nav. Tāpat kā stratēģijas tekstā velti meklēt kontekstu ar Latvijas valsts un tautas vēsturi kā pamatu nākotnei.

Astoņu sadaļu mērķi ietver vai nu ambīcijas kļūt par Eiropas līderiem vai būt starp līderiem, vai arī mērenību sasniegt vidējo Eiropas līmeni. Visabstraktākais ir mērķis telpiskās plānošanas jomā – veidot cilvēkiem un dabai pievilcīgu dzīves telpu, kas veicina attīstības procesus visā valsts teritorijā un stiprina Latvijas un Baltijas jūras reģiona izaugsmi. Kā viskonkrētākie vērtējami mērķi „būt ES līderei atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanā, enerģijas taupīšanā un enerģijas neatkarībā”, kā arī „būt ES līderei dabas kapitāla saglabāšanā un palielināšanā”. Idejiski šādas ambīcijas izvirzīšana vērtējama atzinīgi, tomēr vairākos gadījumos trūkst versijas, pēc kādiem kritērijiem varētu novērtēt, vai līderisms ir sasniegts. Vai ir izveidota „labākā sākuma, pamata un vidējās izglītības sistēma ES”, vai ir izdevies izveidot „dinamiskāko un radošāko uzņēmējdarbības un inovāciju vidi ES”.

Dažviet arī rodas šaubas, vai līderisma mērķis ir adekvāts, piemēram, „būt starp Eiropas līderiem sociālo barjeru nojaukšanā”, jo tā jau ir gandrīz vai politiska ideoloģija, kam iepretim liekamas citas, bet tā var īstenoties tādā sociālā sloga spiedienā uz valsti, kas var traucēt ekonomisko mērķu sasniegšanai, kas savukārt, ir pamats kopējai labklājībai. Tāpat arī rodas jautājumi par to, vai visi mērķi ir īstie attiecīgajai nozarei – īpaši, vai pēc ieilgušās uzticības krīzes, Latvijas pārvaldībā mērķis tiešām ir tieši un tikai „kļūt par Eiropas līderi inovatīvu pārvaldības un sabiedriskās līdzdalības mehānismu ieviešanā”.

Visbeidzot, ir vismaz viens mērķis, kas ir apšaubāms no uztveramības jeb, vienkārši runājot, cilvēcības viedokļa cilvēkiem, kam un kuru vārdā šī stratēģija it kā rakstīta – „saglabāt pašreizējā cilvēkkapitāla bāzes vērtību un kāpināt tā produktivitāti līdz ES vidējam līmenim”.

Atbildes par nākotni, neatbildot par tagadni?

Turpinot ar astoņu sadaļu saturu, rīcības virzieniem un prioritātēm, jāsecina, ka iztrūkst vairāki principiāli un jau šobrīd ļoti aktuāli jautājumi, kas neizbēgami noteiks Latvijas nākotni ilgtermiņā. Pirmkārt un galvenokārt, attiecībā uz cilvēkiem, pēc trauksmaina ievada par izmiršanu un novecošanos, tā arī izpaliek demogrāfiskie un migrācijas stratēģiskie atskaites punkti – cik lielam iedzīvotāju skaitam pēc diviem gadu desmitiem Latvijā jābūt. Šajā kontekstā ir visnotaļ abstrakti definēt rīcību attiecībā uz pilsētu un lauku partnerību, transporta tīkliem un vēl daudziem citiem jautājumiem.

Izglītības sadaļā diskusijā izskanēja ļoti trāpīga doma, ka pagaidām izglītības sistēma lielā mērā audzina nevis darba devējus, bet tikai darba ņēmējus. Uz ieilgušā izglītības nozares problēmu fona un ņemot vērā politisko laipošanu par skolu tīkla vai augstākās izglītības mācību valodu jautājumiem, „Latvija 2030” stratēģijas teksti šķiet pārlieku deklaratīvi. Turklāt daudzkārt pieminētais izglītības pakalpojumu eksports, kas reāli varētu veicināt starptautisku konkurētspēju, stratēģijā nav pieminēts. Dīvaini arī, ka ne cilvēkresursu, ne zināšanu un prasmju, ne jaunrades kontekstā īpaši netiek izcelts un tikai vienā no trim sadaļām, gandrīz vairāk kā līdzeklis ekonomiskiem mērķiem, ir pieminēts Latvijas pašreizējais trumpis – kultūras potenciāls.

Uz nabadzības mazināšanas un trūkumcietēju atbalstīšanas tēžu fona ekonomikas sadaļa nesniedz skaidru priekšstatu, vai masveida jaunrade un inovatīvā ekonomika Latvijā ir pašmērķis vai tomēr tikai viens no iespējamiem līdzekļiem, lai sasniegtu, teiksim, augstākā iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju radītājus. Tai pat laikā ekonomikas sadaļa tapusi, aizmirstot par esošo Latvijas ekonomisko potenciālu, kur sava vieta jau ir smagākai un vieglākai, bet rūpniecībai, tranzītam, lielākajam dabas resursam – koksnei. Prioritāro nozaru noteikšana, kas līdz šim izskanējusi, piemēram, Stratēģiskās analīzes komisijas materiālos, šajā stratēģijā arī netiek ierosināta. Prioritāti, arī kontekstā ar ekonomiku, gan iezīmē sadaļa par dabas daudzveidību, tās kapitālu, kas definēts arī kā resurss un vadmotīvs uzņēmējdarbībai. Šo sadaļu, iespējams, var izcelt kā, vismaz teorētiski, reālu kandidāti Latvijas atšķirībai no daudzām citām valstīm un potenciālam līderismam. Zaļā noskaņa loģiski saglabājas arī enerģētikas sadaļā, akcentējot Latvijas dabas resursu pietiekamību nodrošināt valsts vajadzības, izmantojot pašu atjaunojamos resursus. Taču uz šī fona dīvaini konstatēt, ka stratēģijas projekts tā arī tieši nepasaka ne vārda par ogļu spēkstacijas būvniecību un valsts dalību atomstacijas būvē, kas šobrīd ir divi aktuālie projekti, kuri, ja tiks realizēti, darbosies arī pēc 20 gadiem.

Visbeidzot, vissmagākais – valsts pārvalde un sabiedrības līdzdalība. Šī sadaļa visvairāk rada šaubas par kopējo uzstādījumu, jo tās mērķu un rīcības punktos dominē galvenokārt racionāli risinājumu mehānismi, bet apiets ir idejiskais – jautājums par pašreizējo krīzi sabiedrības interešu pārstāvniecībā un atbildībā tautas priekšā. Pašreizējā situācija liek stratēģiski izvirzīt jautājumus par politiskās pārstāvniecības un valsts pārvaldes modeļa pilnveidošanu, piemēram, vēlēšanu sistēmas izmaiņām, nevis atražot birokrātiskus tekstus par „starpnozarisku pieeju” un „sadarbību ar nevalstisko sektoru”, nerunājot par cēloņiem, kāpēc problēmas starp nozarēm un plaisa starp varu un nevalstisko sektoru rodas. Kas zīmīgi, kamēr globālā mērogā pār Latviju vēl arvien slīgst valsts nozagšanas ēna, šis jautājums netiek akcentēts, ne izvirzot mērķi, ne aprakstot iespējas, ne rīcības virzienus un prioritātes.

Vai šī nav „lūzeru” stratēģija?

Līdztekus mērķiem un prioritātēm, būtiski iecerētajam atspērienam ir, kā tie un ar tiem saistītās prioritātes ir radīti, cik plašs vērtētāju un līdzautoru loks piedalījies un kas notiks tālāk – kā stratēģija tiks pilnveidota un kā notiks tās pieņemšana.

Stratēģijas pirmās redakcijas satura tapšanas virsvadītājs ir sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis, kurš izveidojis un vadījis 14 cilvēku lielu redakcijas grupu, kam vēl pievienoti seši līdzautori. Citastarp, „Kas notiek Latvijā?” debatēs 2006.gada aprīlī Ķīlis bija labs kritiķis vienam no līdz šim plašākajiem stratēģiskās plānošanas dokumentiem – Latvijas Nacionālās attīstības plānam (NAP), uzturot savu novērtējumu par „lūzeru” stratēģiju saistībā ar mērķiem sasniegt vidējos Eiropas rādītājus, apšaubot plāna prioritāšu izvēli un atzīstot sabiedriskā atbalsta nepieciešamību.

Taču arī šobrīd jautājums ir – pat ja dažās jomās izsludina saukļus ar augstākajiem mērķiem, vai tas novērš lūzerismu šīs stratēģijas realizācijā un nodrošina sabiedrības atbalstu. Šī raksta autoram pirms divarpus gadiem bija iespēja piedalīties NAP publiskajā apspriešanā vairākos Latvijas reģionos, pēc kā nācās secināt par nepilnvērtīgu komunikāciju gan no plāna autoru, gan nevalstiskā sektora puses. Arī „Latvija 2030” stratēģijas izstrādē saglabājas tas pats jautājums, vai tās sabiedriskā apspriešana tomēr nav nosaucama par pseidodiskusijām. Arī vairāki simti dalībnieku, kas ierādās uz forumu Ķīpsalā, lielākoties bija tradicionālais runātāju loks, kam amati valsts vai nevalstiskajā sektorā uzliek par pienākumu šādos pasākumos piedalīties, kā arī studenti. Taču ne viņi, ne citi klātesošie daudz pie vārda netika, jo dominējošo laika daļu „tematisko darbnīcu” paneļdiskusijās runāja ap desmit dalībnieku, kuri visi bija jau iepriekšminētie tradicionālie runātāji, kas nez vai var viens otram pateikt ko jaunu un daži no kuriem allaž paliek pie pretrunīgiem viedokļiem. Īpaši skumji bija redzēt, ka ekonomikas un izglītības sadaļās bija, maigi izsakoties, pašķidri ar uzņēmēju, kā arī izglītības sfēras dažādu līmeņu profesionāļu dalību, savukārt valsts pārvaldes darbnīcā vēl šķidrāk bija ar galveno „atbildētāju” – politiķu dalību. Vai to var saukt par nacionālo forumu? Ja jā, tad par neizdevušos.

Kāpēc lai vara pieņemtu tai nepieņemamu stratēģiju?

Stratēģijas pasūtītājs ir valsts vara – Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas personā, ar finansējumu no valsts - Hipotēku un zemes bankas. Arī stratēģijas galīgā akceptēšana plānota ar valsts varas lēmumu Saeimā. Tajā parlamentā, kura atlaišanu atbalsta liela vēlētāju daļa un kam neuzticas vēl vairāk, pārliecinošs vairākums. Tajā Saeimā, kurā politiskā pārstāvniecība būtiski nav mainījusies, salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu, kas savulaik jau pieņēma vienu visnotaļ apšaubāmu ilgtermiņa konceptuālo dokumentu ar nosaukumu „Latvijas izaugsmes modelis: Cilvēks pirmajā vietā”.

Kad šā gada pavasarī Robertam Ķīlim preses konferencē par stratēģijas redakcijas grupas sastāvu tika uzdots jautājums, kas bijuši šo cilvēku izvēles kritēriji, atbilde, it kā nopietna, it kā ironiska, bija – tie ir cilvēki, kas, viņaprāt, vislabāk spēs uzrakstīt šo projektu. Citas atbildes tā arī nav bijis. Nav liela pamata apšaubīt redakcijas grupas dalībnieku neatkarību un, lielākoties, arī kompetenci. Lai gan, tas vēl negarantē, ka projekta tapšanā, ņemot vērā pasūtītāju un potenciālos akceptētājus, neielavās pašcenzūra – sak, nerakstīsim to, ko tāpat neakceptēs. Bet, galvenais, lai gan šie redakcijas grupas locekļi ir eksperti, absolūti lielāko daļu no viņiem nevar nosaukt par tādām sabiedriskām autoritātēm un publiskiem līderiem, kuri spēj „nest tautā” stratēģiju kā nevis varas angažētu un šaura cilvēku loka veidotu, bet atklāti apspriežamu un atbilstoši vairākuma gribai akceptējamu dokumentu. Nemaz nerunājot par to, ka pašreizējā konflikta situācijā starp varu un gan neorganizētu sabiedrību, gan nevalstiskajām organizācijām šāds vairākuma atbalsts ir gandrīz vai utopisks. Vienīgais pilnvērtīgi demokrātiskais un leģitīmais instruments būtu referenduma rīkošana stratēģijas pieņemšanai. Tikai jautājums, vai šāda dokumenta dēļ to būtu vērts darīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā nav nekādu modeļu, kā stratēģijas realizācijā varētu sadarboties valsts un nevalstiskais sektors. To, ka šāda demokrātija netiek pieļauta, ir pierādījusi jau Nacionālā attīstības plāna realizācijas mehānisma izveide, nodrošinot Nacionālajā attīstības padomē valdošās varas vairākumu, kas, kā zināms, mazākumu, ja negribas vai nevajag, var arī neņemt vērā.

Varētu jau teikt – lai taču „viņi” taisa savas stratēģijas, valsts un tautas dzīve jau no tā tāpat nemainīsies. Taču, ja tiek radīts dzīvot nespējīgs projekts, tad tas, pirmkārt, ir risks lēcienu noslēgt ar kritienu, otrkārt, tas ir kārtējais iemesls šī projekta pieņēmējiem nepamatoti to piesaukt kā savu labo darbu, un, treškārt, ja ir stratēģija, kaut švaka un neleģitīma, tās vietā būs grūtāk radīt ko saturīgāku un pieņemamāku, nekā gadījumā, ja nav vispār nekā.

Neformālās sarunās viena no Ķīpsalas foruma dalībniecēm par stratēģijas tēmu izstāstīja lielisku anekdoti, ko šobrīd lielā mērā, diemžēl, var attiecināt uz „Latvija 2030” projektu. Atnāk ezītis pie meža lielākās gudrinieces pūces un saka, ka grib iemācīties lidot. Pūce atbild, ka nav nekā sarežģīta – uzkāp kalnā, ieskrienies, kraujas malā atsperies, lec un vicini ķepiņas. Ezītis mēģina reizi, divas, trīs – nekādu panākumu. Atgriežas pie pūces prasīt, kāpēc neizdodas. Pūce atbild: „A ko Tu man vēl kaut ko prasi – es te tikai par stratēģiju atbildu!”

Stratēģijas projekts un ar to saistītie materiāli internetā pieejami – www.latvija2030.lv