Pēc tam, kad bankroti un to draudi ASV lika iejaukties valdībai ar finanšu dotācijām, nu banku problēmas aptver Eiropu, kas liek jautāt, ciktāl šis vilnis var skart Latviju. Komerciālās informācijas pieejamības ierobežojumi neļauj publiski uzzināt, cik kura banka kurā biržā šobrīd zaudējusi vai cik kurai kādas finanšu plūsmas apsīkušas. Oficiālās atbildes šobrīd ir pozitīvi mierinošas, lai gan vienojoša ir atziņa, ka naudas cena sadārdzināsies, līdz ar to, finanšu resursu pieejamība mazināsies. Kas ir ļoti slikta ziņa jau tā problēmās nonākušajai Latvijas ekonomikai.

Valsts garantēto noguldījumu apjoma palielināšana līdz vismaz 50 tūkstošiem eiro, par ko otrdien vienojās Eiropas valstu finanšu ministri un ko apņēmusies veikt arī Latvija, ir tikai nosacītas zāles pret vīrusiem Latvijas finansēs. Vismaz 97% šībrīža noguldītājiem Latvijā noguldījumi nepārsniedz jau esošo 20 tūkstošu slieksni. Teorētiski varētu pieņemt, ka šī latiņas pacelšana Latvijā varētu būt līdzeklis ne tik daudz noguldījumu izņemšanai, kas rūp daudzviet Eiropā, cik noguldījumu palielināšanai, kas radītu papildus pieejamus resursus Latvijas ekonomikas „sildīšanai”. Tomēr praksē nez vai atradīsies daudz naudas līdzekļu, kas varētu kļūt par noguldījumu objektu.

Latvijas banku likviditāte un kapitāla pietiekamība, ko daudzina uzraugi Finanšu kapitāla un tirgus komisijā, līdztekus noguldījumu stabilitātei pamatā saistās ar to, cik stabili tiek atmaksāti kredīti, no kuriem lielākā daļa ir hipotekārie kredīti. Baumas, kas sāka izplatīties pirms pāris nedēļām, saistībā ar „Swedbank” iespējamām finanšu problēmām, cik šobrīd var spriest, nav atstājušas īpaši lielu robu attiecībā uz izņemtiem noguldījumiem un slēgtiem norēķinu kontiem. Lai cik tās būtu tikai baumas, spekulantu vai konkurentu radītas, tas tomēr nemazina objektīvus jautājumus un bažas par kredītu perspektīvām, ņemot vērā kombināciju starp krīzi nekustamo īpašumu tirgū, ko arī var nosaukt par „burbuli”, tāpat kā globālos vērtspapīru darījumus un vēl tikai iespējamo ekonomisko krīzi. Minētā likviditāte saistās ar kredītu nodrošinājumiem, ko veido vērtību zaudējušo un nerealizējamo nekustamo īpašumu ķīlas, nemaz nerunājot par kredītiem īpašumu attīstītājiem, kuru bizness ir tikpat kā apstājies. Tie komentāri, kas izskan gan „Kas notiek Latvijā?” skatītāju komentāros internetā, gan privātās atsauksmēs, liek izvirzīt jautājumus par banku dubultmorāli. Kamēr publiski tiek apgalvots, ka grūtībās nonākušiem klientiem tiek sniegta palīdzība, iespējas restrukturizēt saistības un tamlīdzīgi, kā arī tiek atbalstītas jaunas biznesa idejas, minētās atsauksmes liecina par pretējo – ka bankas nereti savus rādītājus veicina ar esošo klientu „žmiegšanu”, nevis stimulēšanu. Protams, pagaidām šie cilvēki baidās runāt publiski, jo bažījas, ka tāds demaršs vēl vairāk pasliktinās biznesa pozīcijas. Lai gan vairāk šāda publiskuma būtu ļoti profilaktiski. Tomēr pat šos aizkulišu signālus nevar izlikties neredzam.

Taču Latvijas valsts institūciju pārstāvji šobrīd šīs bažas apiet. Ļoti vispārīgi un deklaratīvi ir teksti par finanšu resursu pieejamības versijām un uzņēmēju atbalsta iespējām. Nemaz nerunājot par spēju konkrēti atbildēt, piemēram, par tekošā konta deficīta segšanu. Runājot kontekstā ar aizvadītās pusotras desmitgades banku krīzēm Latvijā, jāatzīmē, ka šoreiz atšķirība ir tā, ka banku sistēmā vēl jo mazāk nekā agrāk ir iesaistīts vietējais kapitāls. Kas prasa vēl lielāku starptautiska mēroga komunikāciju valsts amatpersonu līmenī. Diemžēl uz jautājumiem par šo tēmu atbildes, ja vispār tās ir, skan tādā tonī, kādā varētu teikt – viss notiek, bet jums, bauriem, detaļas nav jāzina. Taču pie tās uzticības krīzes, kāda Latvijā ir pret varu, tas vienkārši neiet cauri. Lai gan visi daudzina, ka finanšu sistēmā galvenais ir uzticība.

Visbeidzot, ir jau arī viena laba ziņa, ko rada visa šī jezga ar finanšu krīzi – tas ir labs stimuls Latvijas diezgan tomēr mazpieredzējušajai sabiedrībai vairāk izglītoties ekonomikā un vairāk sekot globāliem procesiem. Jo, lai kādi būtu scenāriji par Latvijas nākotni, tos vienmēr pavadīs teiciens „think globally, act locally” – domā globāli, rīkojies lokāli.