Kas notiek Latvijā?

Komentējot savu pirmo lēmumu - par Bojāra izsludinātā azartspēļu atļauju izsniegšanas moratorija atcelšanu, Aksenoks nosauca to par priekšteča populismu un teica, ka pats neesot domājis par savu rīcību no sabiedrisko attiecību viedokļa. Tomēr tie argumenti un plāni, kas skan tagad, liek domāt, ka, vai nu par sabiedrisko imidžu tiek pat visnotaļ pamatīgi domāts, vai nu īsti pamatīgi netiek domāts ne par to, ne par saturu.

Atceļot moratoriju, spēkā palika domes pēdejā sēdē pieņemtie noteikumi par azartspēļu organizešanas aizliegšanu, kas paredz trīs gadu laikā slegt kazino, spēļu un bingo zāles visā pilsētas centrā, sākot no Daugavmalas, līdz Hanzas ielai vienā virzienā vai Tallinas ielai otra pusē. Tagad, spriežot no jaunās varas komentāriem, šo lēmumu principā nolemts nemainīt, bet tikai precizēt.

Kategoriskās, stingro roku un aizliegumus prasošas publikas acīs šāda nostāja varētu izraisīt atbalstu. Tomēr praktiski ir gaužām strīdīgi, vai šāds lēmums, kas motivēts ar mērķi samazināt no azartspēlēm atkarīgo cilveku skaitu, šo mērķi tomēr sasniedz, un vai azartspēļu pārcelšana uz citiem rajoniem nevairos atkarīgos tur. Tāpat arī - vai šis lēmums ir sabalansēts un samērīgs ar uzņēmēju tiesībām, ekonomiskām un tūrisma attīstības interesēm.

Attīstības komitejas jaunā vadītāja Edmunda Krastiņa atsauce uz konservatīvismu, argumentējot šo aizliegumu Rīgas centrā, arī ir visnotaļ apšaubāma, ņemot vērā, ka azarspēles un pašvaldības valstī šobrīd pārrauga viņa kolēģi Tautas partijas ministri, kuri tad nu varētu konservatīvismu realizet arī ar nodokļu un citiem ierobežojumiem, un visā valsts mērogā, kas diez ko nenotiek. Azarspēļu bizness, kā zināms, allaž saistās ar aizkulisēm – sakot no naudas atmazgāšanas, līdz nelegālai varasvīru finansēšanai.

Tas un dažādas neoficiālas ziņas par neseno pagātni šīs nozares dažādu pārstāvju finansiālās attiecībās ar dažāda līmeņa varu, liek šaubīties, vai publiski redzamais stāsts par vairāku azarspēļu biznesmeņu sponsoru statusu „Jaunajam laikam” ir vienīgā un būtiskākā saikne. Līdz ar to, ja drīzumā spēles noteikumi atkal mainīsies, būs grūti noteikt, vai tā ir brīva vai angažēta rīcība. Atliek vien iedziļināties, ciktāl deklarētie mērķi ir populistiski vai pamatoti.

Otrs skaļākais notikums – ap pašvaldības darījumiem ar vides reklāmas kompāniju „Clear Channel Latvia” un attīstības un īpašuma departamentu vadītāju atstādināšanu ir vēl pretrunīgāks. Lai gan mehāniski tiek piesaukti valsts aprēķinātie zaudējumu tūkstoši, tomēr faktiskā starpība starp maksājamo reklāmas nodevu, tās atlaidi, un publisko tualešu uzturēšanu Līvu laukumā, varētu būt sarēķināma arī gluži cita. Vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka atlaide piešķirta uz diviem gadiem, bet tualešu saimniecība jānodrošina uz desmit.

Iedziļinoties skaitļos var konstatēt, ka diskutabls ir pašas firmas izdevumu racionalitāte, par ko savulaik domes pārstāvji nav kaulējušies un piešķīruši pamatīgo 59% atlaidi. Tomēr uz visa šī detalizētā fona nevar apiet to, ka šo lēmumu nepieņēma tikai viens atstādinātais Vilnis Štrams, bet, ar absolūtu balsu vairākumu, pilsētas attīstības komitejas pārdesmit deputāti. Un, salīdzinoši krietni vairāk apšaubāms ir tas, kas notika vēl agrāk – sākotnējā labvēlīgā līguma noslēgšana ar „Clear Channel Latvia” priekšteci „Baltic Outdoor company” bez konkursa.

Neapšaubāmi ir bijuši projekti un lēmumi, par kuriem gan domes attīstības, gan īpašumu departamentu vadītājiem būtu daudz, par ko prasīt atbildību. Bet nez vai šis gadījums ir tas, kur viennozīmīgi atklājas lielā un kliedzošā blēdība. Tikmēr zīmīgi, ka par lielākām īpašumu vai jaunu projektu tapšanas lietām pagaidām nekas netiek revidēts. Un Edmunds Krastiņš, iepriekšējā domē viens no aktīvākajiem opozicionāriem un priekšvēlēšanu kaismīgās pretizšķērdēšanas nostājas pārstāvis, šobrīd piezemēti teic, ka nekādas revolūcijas nebūšot. Mazliet dīvaini. Bet par Štramu reklāmas stendu lietā rodas iespaids, ka šis Aksenokam vai viņa pārstāvētajiem ir tikai iegansts kadru tīrīšanai. Grūti spriest par, atkal, neredzamo daļu. Taču šāds stils atkal var izraisīt garus juridiskos strīdus un tiesāšanos.

Aksenoks saka, ka viss jārisina tiesiski. Protams. Pēc savas tiesiskuma izpratnes savulaik viņš arī zvanīja uz tiesu, un šis zīmogs viņam ir palicis, kas liek vēl jo uzmanīgāk vērot, vai šis tiesiskums ir tiešām izsvērts, nevis revolucionārs. Nemaz nerunājot par tiesisko lēmumu velāko apstrīdēšanu, ko „Jaunais laiks” savulaik jau piedzīvoja.

Savukārt Bojārs aizvadīto varas gadu laikā ir „izcēlies” ar tik daudziem indivudāliem apšaubāmas materiālās ieinteresētības lēmumiem, ka tagad, pat ja kādi viņa argumenti ir pamatoti un kāds lēmums bijis taisnīgs, apšaubāms ir gandrīz viss. Tikai vajag rūpīgus, neatlaidīgus un nepopulistiskus apšaubītājus un vērtētājus. Citādi var iznākt, ka tāpat kā tagad par nepamatotiem sāk izrādīties daudzie plāni par transporta sistēmu, tiltiem, tuneļiem, pārvadiem un viaduktiem, arī vecās drazas izslaucīšanas jomā priekšvēlešanu solījumi būs izrādījušies blefs.