1. Nemitiigi kladzināt par ņēmājiem dakteriem 2. Slavēt gudro tautu un tās paradumus 3. Veidot pseidoanalītiskus raidījumus. 4. Intensīvi reklamēt bezrecepšu medikamentus un pašārstēšanos. 5. Atbaidīt gudros skloniekus no medicīnas studijām. 6. Savākt medicīnas studentos vairumu paklausīgu izpildīgu konformistu. 7. Ignorēt un cenzēt visus faktus par vides, pārtikas, cilvēku paradumu ietekmi. 

Noskatoties, šo konkrēto trešdienas vakara raidījumu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka jebkurš pieņemtais lēmums problēmas risināšanai būs īslaicīgs un maksimāli neefektīvs. Ministra komentārs, par katra personīgo atbildību savas veselības uzturēšanai, varbūt, skanēja populistiski, tomēr, uzskatu, ka tā varētu būt viena no lielākajām sabiedrības problēmām. Ir jāaudzina sabiedrība! Līdzīgi kā uz Līgo svētkiem, par nebraukšanu dzērumā! Tikkai nevajag aizmirst to darīt regulārāk, nevis tikai pirms pašiem vasaras saulgriežiem. Tabakas izstrādājumu akcīzes nodokļa palielināšana, izklausās pēc veselības problēmu risināšanas! Tomēr dažiem tas nozīmē arī preces noieta samazināšanos. Kas mums ir svarīgāks? Ja jau naudas ir tik cik tās ir, kā daudzi izsakās, tad jāsāk domāt inovatīvāk! 

Vakardienas raidījumā izskanēja daudz labu rīcības plānu- piem. vecais labais masterplāns par mazo, neefektīvo slimnīcu reorganizāciju, nesaprotamu iemeslu dēļ tas nav izdarīts jau 10 gadus, kas vēl un vēl nākošgad nenotiks, administratīvās izmaksas un daudzās kontrolesinstitūcijas. Piekrītu VOAAVas vadītājam -diemžēl tā ir ka reizēm slimnīcā grib pagulēt, tāpēc ka mājas ir sliktāki dzīves apstākļi nekā slimnīcā un tad protams, ka ar diagnozi iesnas nav jāatrodas slimnīcā, kā arī ļoti liels slogs uz mediķu pleciem ir sociāli nelabvēlīgie elementi, kuri nevienam nav vajadzīgi, ar to gan būtu jānodarbojas labklājības ministrijai un pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, diemžēl tas tā nenotiek, bet par to gan būtu jāsāk sķaļi runāt, jo cilvēks , kurš ir vecs nav jāliek slimnīcā, bet jākopj mājās. 

Jo tālāk virzāmies uz priekšu, jo skats aizvien bēdīgāks. Vairs nevar nosaukt tikpat kā nevienu jomu, kurā valda profesionālisms un lietas būtības izpratne. Kāpēc šiem kungiem - ārstiem, kurus redzējām vakar, būtu jānodarbojas ar vistipiskākām ierēdņu lietām? Skaitīt, rēķināt, izsvērt visus variantus? Kāpēc viņi nevarētu būt vien konkultanti ierēdņiem? Ko tad dara 2000 ierēdņu par labām algām? Protams, ka joprojām valsts piešķir tikai pusi no vajadzīgās naudas, bet arī tā netiek pienācīgi izmantota. Vakarā sēž sagumuši, ļoti noguruši, iespējams jau pat slimi ārsti un dara to, kas NEKAD viņiem nav mācīts.Tas pats jau visās jomās. Mūsu personīgie bērni sen jau dzīvo ārzemēs cilvēku cienīgu dzīvi, arī izglītību tur saņem par velti un ļoti labā kvalitātē, bet katru gadu atbraucot brīvdienās, nebeidz vien brīnīties par acīmredzamo regresu valsts attīstībā...Pēc jautājuma: kas notiek Latvijā, ir jautājums: KAD TAS BEIGSIES? 

man patiik Domburs! 

Problēmas : 1. Valsts finansējums veselības aprūpes jomā ir ievērojami mazāks kā citās attīstītajās valstīs. Latvija 2008. gadā tērēja 3,9% no IKP veselības aprūpes vajadzībām, bet 2009. gada budžeta plānā ir prognozēti 3,6%. Attīstītajās Eiropas valstīs tas ir 6 līdz 8%. Arī citās Baltijas valstīs šis finansējums ir procentuāli lielāks. Šī situācija ir raksturojama kā LPP/TP valdības politisks feileris un mantojums no iepriekšējiem laikiem. 2. Nepietiekoša un neefektīva ģimenes ārstu institūcijas darbība. Latvijā ir aptuveni 1,5 reizes mazāks primārās veselības aprūpes ārstu skaits uz 1 iedzīvotāju kā citās Eiropas valstīs ar kurām mēs cenšamies līdzināties. Ģimenes ārsti nav pieejami savlaicīgi, nepieciešamajā laikā, kā arī netiek nosūtīti pacienti ārstēšanai pie speciālistiem. Ārstēšanā stacionāros nonāk slimnieki, piemēram, ar tādām saslimšanām kā iesnas vai akūts bronhīts (VOAVA, Martinsons). Lai piekļūtu ārstam steidzamos gadījumos tiek izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo gaidīt līdz ārsta vizītei nav iespējams. 3. Vājas sociālās aprūpes funkciju realizācijas dēļ reģionu līmenī slimnīcas veic pacientu stacionēšanu gadījumos, kad būtu iespējams nodrošināt arī ambulatoru ārstēšanu. Iespējams, ka tiek nevajadzīgi stacionēti (I.Eglītis - „iesūkti”) pacienti, lai iegūtu pacienu gultasnaudu. Slimnīcās ir 2x vairāk gultu kā citās attīstītajās Eiropas Savienības valstīs. 4. Neefektīva veselības iestāžu pārvaldība, kas īpaši attiecināma uz mazajām “pseidoslimnīcām” 5. Samaksa, kas tiek saņemta no VOAVA par ārstēšanas procesu nav tieši saistīta ar ārstniecības kvalitāti un efektivitāti. 6. VM tiešās pakļautības iestādēs (17) strādā ~2000 darbinieku. Kopējais nozares administrēšanas budžets ir ~20M LVL. 7. Kopējais ārstniecības personu skaits Latvijā būtiski mazāks kā citās Eiropas Savienības valstīs, bet ir sūdzības par atsevišķu mediķu grupu trūkumu – anesteziologi, ģimenes ārsti, jaunākais medicīniskais personāls. Ārstniecības personāls bieži strādā vairākās darba vietās un vairākas slodzes. Iespējams, ka tas tiek darīts, lai būtu iespējams nopelnīt ar citām nozarēm konkurētspējīgu atalgojumu, ņemot vērā MK noteikumos noteiktos algu ierobežojumus. Ir maz ticams, ka ir iespējams efektīvi strādāt 2 vai pat vairāk slodzes. No otras puses tiek minētas slimnīcas, kur ārstniecības personāls nav pietiekoši noslogots (iespējams, ka tajā pašā laikā strādā privātpraksē, lai saņemtu lielāku kopējo atalgojumu). 8. Pēdējos gados ir ieguldīti līdzekļi infrastruktūrā un aparatūrā. Investīcijas veselības aprūpes personāla jomā ir izpalikušas. Līdz ar to šobrīd tehnoloģijas daudzviet ir Eiropas līmenī, bet nav atbilstošu speciālistu, kas ar tām strādātu. Daļa ārstu ir pirmspensijas vecumā. Jauno kadru sagatavošana atpaliek. Nav skaidrības, kas tos nākotnē aizvietos. 9. Veselība aprūpes iestāžu vadībai trūkst autoritātes un līderi. Piemēram, iespējas noteikt resursus, atalgojumu un uzlabot darbības efektivitāti. Algu jautājumā (kas normālos apstākļos būtu sabiedrības personāla daļas/valdes kompetence), ārstniecības iestāžu vadība tiek apieta un medicīniskais personāls streika veidā tieši vēršas pie valsts. Turklāt iespējams, ka daļā gadījumu iestāžu vadība tieši vai netieši atbalsta streikojošos, jo paši ir mediķi un bijušie kolēģi. Vai šajā gadījumā ārstniecības iestāžu vadība ir „vadība”? 10. Vairāk kā puse no VM aptaujātajiem pacientiem ir sastapušies ar „pateicību” došanu ārstniecības personālam. Tādējādi tiek papildināta trūcīgā ārstu samaksa. No otras puses sabiedrība iespējams, ka uzskata ārstus par „cūkām, kurām tāpat jau gana” un neatbalsta mediķu centienus uzlabot stāvokli no otras puses kurnējot par nekvalitatīvu veselības aprūpi. Iespējamie risinājumi, lai nodrošinātu problēmu atrisinājumu ir: 1. Meklēt iespēju palielināt no valsts budžeta piešķiramos līdzekļus veselības aprūpes finansēšanai, lai nodrošinātu līdzvērtīgu proporciju ar kopējo budžetu, kā tas ir citās Eiropas Savienības valstīs. Šim lēmumam ir nepieciešama politiska izšķiršanās, kā arī papildus pastāv jautājums – cik % no IKP salīdzinoši ir valsts budžets. Nenoliedzami, ka citas valsts budžeta sadaļas šādu izmaiņu gadījumā cietīs, bet pretējā gadījumā valstij ir jāsamazina Satversmes 111. pantā garantētais medicīniskās palīdzības „minimums”, attīstot citus veselības aprūpes finansēšanas modeļus kā privātā apdrošināšana, darba devēju iemaksas, pacientu tiešās iemaksas. Veselības aprūpes finansējums ir viennozīmīgi jāpalielina vienā vai otrā veidā, jo nevar pretendēt uz ziemeļvalstu līmeņa medicīnas aprūpi, ja veselības aprūpes budžets ir jaunattīstības valstu līmenī, bet izmaksas tuvojas vai atsevišķās jomās pat pārsniedz Eiropas attīstīto valstu izmaksas. Pretējā gadījumā ir jāsamazina pretenzijas pret no valsts saņemto medicīnisko pakalpojumu līmeni. Brīvpusdienas nepastāv un vienīgi ir jautājums par to, cik mēs par tām esam gatavi maksāt, kā arī naudas iekasēšanas veids – caur nodokļiem, apdrošinātāju iemaksām, tieši vai cits. Sagaidāmie rezultāti ir samazināta sociālā spriedze, noteiktā līmenī noturēts noteiktais veselības aprūpes minimums, nodrošināts atbilstošs veselības aprūpes finansējums un uzlabota pacientu dzīves kvalitāte. 2. Definēt un uzsākt veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes mērīšanu un sasaistīt to ar apmaksu pēc principa – nauda seko kvalitatīvam un efektīvam darbam. Pārskatīt veselības aprūpes finansēšanas principus kopumā, lai nodrošinātu, ka neadekvāti tiek kropļoti procesi („iesūkti” slimnieki stacionāros, neveikta savlaicīga nosūtīšana u.c.) Sagaidāmie rezultāti ir veselības aprūpes kvalitātes paaugstināšanās un nepamatotu izdevumu samazināšanās. 3. Noteikt kvalitātes kritērijus un stiprināt ģimenes ārstu institūciju. Ģimenes ārstiem būtu jānodrošina arī veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana un steidzamas konsultācijas brīvdienās un visu diennakti. Piemēram, brīvdienā akūtas caurejas vai straujas temperatūras celšanās gadījumā bērnam nav iespējams gaidīt līdz nākošajai darba dienai un ārsta konsultācija būtu nepieciešama dažu stundu laikā. Sagaidāmie rezultāti ir uzlabota primārās veselības aprūpes kvalitāte un samazināti izdevumi, kas saistās ar stacionāru ārstēšanu, nesavlaicīgu slimību diagnostiku, novēlotu ārstēšanas uzsākšanu, neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumiem u.c. 4. Noteikt lielāku veselības aprūpes iestāžu vadības atbildību un pilnvaras vienlaikus nosakot arī lielāku finansiālu atbildību. Parasti lēmumi, kas tiek pieņemti centralizēti nav tik efektīvi, netiek pieņemti savlaicīgi, kā arī samazina vietējās pārvaldes autoritāti, kā lēmumi, kas tiek pieņemti uz vietām. Privātās aprūpes iestādes ir veiksmīgi demonstrējušas iespēju uzlabot kvalitāti un efektivitāti. Ja nav iespējama principiāla veselības aprūpes iestāžu vadības efektivitātes palielināšana publiskās pārvaldes ietvaros, iespējams, ir jādomā par veselības aprūpes iestāžu nodošanu privātās rokās. Sagaidāmie rezultāti ir veselības aprūpes efektivitātes palielināšanās, „pateicību” izzušana. 5. Apvienot vai likvidēt neefektīvās veselības aprūpes iestādes. 6. Veikt Veselības ministrijas tiešās pārvaldes iestāžu funkciju revīziju un optimizēt to darbību. 2000 administrācijas darbinieki, kuriem turklāt vēl jāpieskaita veselības aprūpes iestāžu administrācija šķiet nesamērīgi liels darbinieku skaits uz ~8500 mediķiem. 7. Nodrošināt sociālās aprūpes pakalpojumus līmenī, kas ļautu samazināt ārstniecības iestāžu noslodzi. Parasti šādas funkcijas Eiropas valstīs ir nodotas vietējo pašvaldību rokās. Latvijā šī prakse nav attīstīta un daudzviet ir rudimentārā stadijā. Daļā gadījumu sociālās aprūpes funkcijas veic radinieki, kas veido sistēmas slēptās izmaksas. Šī plāna realizācijai ir nepieciešama veselības un sociālās aprūpes pasākumu satuvināšana. Iespējams, ka šīs funkcijas būtu atkal jāapvieno ministriju līmenī. Sagaidāmie rezultāti ir samazināts gultas vietu skaits stacionāros, samazināts neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu skaits, uzlabota pensionāru un invalīdu dzīves kvalitāte, samazināts stress un noslodze aprūpējamo pacientu ģimenes locekļiem. 8. Attīstīt profilaktiskās veselības aprūpes pasākumus. Pētījumu rezultāti liecina, ka veselības traucējumu biežākie cēloņi ir aptaukošanās, smēķēšana un alkoholisms. Veicinot veselīgu dzīves veidu, nodrošinot fiziskās aktivitātes būtu iespējams novērst tādu saslimšanu iemeslus kā sirds un asinsvadu slimības, cukura diabēts, atsevišķas audzēju formas, kā arī ārējus nāves cēloņus. Šeit gan būtu jāpiebilst, ka pēc manas pārliecības aptaukošanās, pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana un citas atkarības nav tikai „veselīga dzīves veida” jautājums, bet ir gan paaudzēs mantota Latvijas kultūras sastāvdaļa, gan arī sekas stresam un neirotiskiem traucējumiem. Pašnāvību skaits (lielāks kā autoavārijās bojāgājušo skaits), noziedzība, neadekvāta autovadītāju izturēšanās, agresija pret atšķirīgiem viedokļiem un minoritātēm ir citas šo problēmu izpausmes, kas ir bieži vērojamas Latvijas sabiedrībā. Lai izķepurotos no pastāvošā dēmonu jūga daļai sabiedrības faktiski būtu nepieciešama pshihoterapeitiskā palīdzība, garīgie un biznesa līderi, nevis veselīga dzīves veida propaganda. Šajā sakarā ir svarīga gan ģimenes, gan arī izglītības iestāžu un reliģisko organizāciju loma, bet tas jau ir ārpus veselības aprūpes sfēras ;-). Sagaidāmie rezultāti ir mazāks saslimšanu veicinošo faktoru skaits, mazāks saslimšanu skaits attiecīgajās kategorijās, mazāki korektīvās veselības aprūpes izdevumi, uzlabota pacientu dzīves kvalitāte un lielāks dzīves ilgums. 

Mani visvairāk šokēja divas lietas: pirmkārt kāpēc neviens skaidri un gaiši nepasaka, no kurienes tas mazais kopprodukta procents, kas neizvelk pat līdz kaimiņu līmenim? Tautai noteikti patiktu gan pelnu kaisīšana uz galvas (kā, piemēram, ar finansu ministru, kas izrādās nemaz nezināja par ierēdņu atlaišanas pabalstiem, kas pienākas pa virsu bezdarbnieku pabalstam), gan arī skaidra norāde, kur tie procenti aiztek.... Un otrais ir tas sviests par tehnoloģijām? Galu galā kāpēc tik daudz naudas tiek tērēts, lai stacionāri ārstētu visādas štrunta vainas? Tāpēc, ka pat Stradiņos tu daudz maz uzreiz vari rēķināties vienīgi ar rentgenu, viss pārējais, ja vien tu neesi dzīvības briesmās, ir jāgaida, turklāt ne vienu dienu vien (brīvībā vispār mēnešiem ilgi). Vai, piemēram, kāpēc cilvēks ar urīnceļu akmeņiem ir spiests nedēļu-divas nīkt slimnīcā. Labi, viņam dod antibiotikas, taču vai tiešām to nevar izdarīt ambulatori? Es nemaz nerunāju par tādu elementāru pateisību, ka minimāli invazīvā kardioloģija un invazīvā neiroradioloģija aiztaupa milzīgas summas, tas nekas, ka izārstēt principā var arī uzšķēržot. Taču pie mums vēl ir jānodzīvo kaut vai līdz diagnozei. Un vēl tad būsi laimīgs, ja esi ticis Stradiņos, nevis, piemēram, 1.slimnīcā, kur īp-aši gados jaunie tiek automātiski uzskatīti par narkomāniem, lai gan aneirisma var būtu un plīst pat zīdainim. 

Bet vispār birokrātija ir baisa. Nemaz nerunājot par to, ka jau sen varēja vērsties pie Elektronisko cīsiņu lietu ministrijas, lai izveido elektronisku sistēmu, taču, ja, piemēram, man, epilepsijas slimniecei, lai mainītu zāļu devu (nu nav ģimenes ārsts kompetents ārstēt epilepsiju) ir vienu rezi jāaiziet pie speciālista, bet divas reizes- pie ģimenes ārsta. Savukārt, lai vienotos par operāciju, par kuras nepieciešamību ir cits speciālists ir ar mani runājis, man pie ģimenes ārsta ir jāaiziet veselas trīs reizes, kamēr pie speciālista tikai vienu. Nē, protams, ja hroniķis ir stabils, tad var mierīgi iet pie ģimenes ārsta, kas var izrakstīt receptes (lai gan kāpēc ne ar pasi uz aptieku, jo par zāļu lietošanas sākšanu un pārtraukšanu ne jau ģimenes ārstam būs lemt (skat. kompensējamo zāļu sarakstu)), taču saasinājumu brīdī ir nepieciešams speciālists, vēlams ar visiem nepieciešamajiem verķīšiem labā stāvoklī, nevis, kā, piemēram, Stradiņu MR aparāta kontrastvielas sūknis...... 

O, niks # pamatīgi nodeva, jo tiešām labi sakritizēja visu kritizējamo. Par tiem ieteikumiem tomēr vietām man neliels smīniņš gan... Bet tas nu tā... (var arī teikt - izbijuša mediķa cinisms) :DDD 

tā štatu samazināšana ir pilnīgākais sviests.piemēram LDz.samazināja štatus,atlaida džeku no darba un uzreiz iedeva parakstīt līgumu,ka viņš ir kautkāds mistisks ārštata padomnieks par1,5 reizes lielāku algu.Tā valdība ar to štatu samazināšanu iebrauks vēl lielākos mīnusos.