Algu visaptveroša tā saucamā iesaldēšana attiecībā gan uz tām nozarēm, kurās noslēgtas ilgtermiņa vienošanās ar arodbiedrībām, gan citās, teorētiski, protams, ir apskatāms risinājums ārkārtas situācijā. Un šībrīža situāciju var saukt par ārkārtas, jo budžeta ieņēmumu neizpilde ir tik iespaidīga, ka tā neatbilst nevienām prognozēm, allaž piesauktos ārvalstu vērotājus un vērtētājus ieskaitot. Tomēr praksē šāda iesaldēšana izturētu kritiku tad, ja ļoti nežēlīga un kardināla rīcība būtu arī pret valsts pārvaldes aparātu un tā izdevumiem. Izdevumu samazināšana tajā gan notiek, tomēr saukt to kardinālu pagaidām trūkst pamata. Aicinājumus šo sektoru revidēt valdošie politiķi vārdos atbalsta, bet darbos samazinājums ir tāds, kas ne tuvu nav salīdzināms ar izdevumu reaktīvi straujo pieaugumu dažos pēdējos gados. Un nav vērā ņemamu pretargumentu par dārgāko valsts pārvaldi pat Eiropas mērogā.

Protams, var teikt, ka valsts pārvaldei ir pieaudzis darba apjoms, un tāpēc tās palielinājums ir pamatots. Kā nu ne. Tikai lielu daļu šī darba vara pati sev radījusi, vairojot sev funkcijas, izvēršot jaunas iestādes un aģentūras, un tā tālāk – pēc klasiskajiem Mērfija likumiem. Citiem vārdiem to sauc par birokrātiskajiem vai administratīvajiem šķēršļiem, kuru mazināšanu politiķi daudzina jau nez kuro gadu. Paši radīja, paši varētu vienkāršot.

Pirms pārdesmit gadiem man bija iespēja intervēt Igaunijas premjeru Martu Lāru, kura valdības laikā deviņdesmito gadu vidū Igaunija piedzīvoja straujo attīstības izrāvienu Baltijā, kas kļuva par pamatu daudzkārt igauņus pieminēt kā pozitīvo piemēru. Toreiz citastarp pajautāju Lāram – kādas pārmaiņas jūs veicat valsts televīzijā. Pusi darbinieku atlaidām, pārējiem palielinājām algas – skanēja īsā atbilde. Vēlāk Igaunijas televīzija piedzīvoja smagas problēmas, taču tas ir cits stāsts par mediju politiku un nez vai saistāms ar šo ekonomisko piegājienu. Princips ļoti vienkāršs – efektivitāti var sasniegt, koncentrējot resursus un palielinot gan atbildību, gan motivāciju, vienlaikus arī palielinot konkurenci tiem, kuri grib šiem resursiem piekļūt. Protams, tā nav universāla formula visai Latvijas valsts pārvaldei un dažādiem sabiedriskiem pakalpojumiem, tomēr derētu par to padomāt nozarēs, kurās ir daudz strādājošo, tiem ir daudz priekšnieku un kontrolētāju, un tā tālāk. Tai pat laikā daudzskaitlīgākā daļa nebūt nesaņem lielu atalgojumu un nav motivēta efektīvi strādāt. Kļūst par tādiem, kriminālajā slengā runājot, atsaldētajiem. Politiskais un sociālais risks šajā kontekstā, protams, ir tas, ka atalgojuma palielinājuma cena būtu totāla pārējo iesaldēšana jeb darbinieku atlaišana dažādās, tai skaitā dažās šobrīd sociāli īpaši jūtīgajās nozarēs. Premjers, piemēram, publiski jau ne vienreiz vien runā par to, ka skolotāju skaits Latvijā ir ļoti liels, tomēr nekādu konkrētu projektu par skolotāju skaita samazināšanu neseko. Šī būtu viena no kategorijām, par ko būtu jābūt atklātai sarunai budžeta projekta apspriešanā.

Vēl viens savstarpējās atbildības faktors ir valsts ieņēmumi. Šāgada budžeta ieņēmumu kritumu skaidro ar ekonomiskās aktivitātes mazināšanos. Protams, tas ir būtiskākais. Tomēr kuluāros skan dažādi stāsti par to, ka ekonomisko aktivitāti vēl varētu saglabāt, ja valsts nodokļu iekasētāji un citi kontrolētāji arī nekļūtu atsaldēti un, tēlaini izsakoties, nežņaugtu nost. Citastarp šur tur jau dzird runājam par dažu uzņēmēju atgriešanos pie aplokšņu algām. Tas sakropļos ekonomiku un konkurenci, un uzticēšanos varai vēl vairāk. Vienlaikus tas ir arī motīvs vēl un vēlreiz atgriezties pie nodokļu sloga jautājuma, atceroties teorijas par nodokļu maksājumu pieauguma arī nodokļu samazināšanas gadījumā. Makroekonomiskās situācijas stabilizācijas programmā, ko valdība akceptēja šopavasar, starp citu, ir plāns par nodokļu un nodevu sistēmas pamatnostādņu izstrādi līdz šā gada beigām. Nav dzirdēts, ka šādas nostādnes top un vieni vienīgie nodokļu atvieglojumi reinvestētās peļņas sakarā nez vai ir pietiekami. Arī valdības budžeta ilgtermiņa, trīs gadu plāni pagaidām ir, maigi izsakoties, šķidri, lai neteiktu, ka tie nav, jo daži budžeta deificīta kontrolskaitļi un iekšzemes kopprodukta prognozes vēl nav ilgtermiņa plānošana.

No ilgtermiņa plāniem atgriežoties pie degošā, tātad, nākamā gada budžeta – grūti iztēloties kā situācijā, kad valda tik liela neuzticēšanās attiecībās starp sabiedrību un varu, tie, kuriem draud kļūt „iesaldētiem”, pie pašreizējās argumentācijas varētu akceptēt, ka valdības nostāja nav tikai atsaldētu politiķu muldēšana. Tāpēc atkārtoju vakar raidījuma noslēgumā izteikto aicinājumu premjeram un valdībai publiskot sabiedrībai maksimāli, līdz pēdējai pozīcijai detalizētu valsts budžeta projektu, lai oponenti varētu nevis deklaratīvi un konceptuāli, bet ļoti konkrēti uzrādīt, kur kas ir iesaldējams, bet kur samazināms vai palielināms. Tad arī būs pamats teikt, ka tā ir demokrātija, un tad būs arī daudz vairāk iespēju objektīvi izvērtēt, kuram cik liela atbildība par to, kas notiek Latvijā.