Kas notiek ar Latvijas ārpolitiku?

Jūsmīgās reakcijas par Džordža Buša vizīti ir pamatīgi aizēnojušas kritiskus un paškritiskus vērtējumus par notikušo un ASV prezidenta teikto Rīgā. Protams, nenoliedzami, gan šī vizīte kopumā, gan atsevišķie izteikumi dod lielu labumu Latvijas ārpolitikai. Tomēr nekādu īpašo jūsmu neizraisa fakts, ka Latvijā, pirmkārt jau dalījumā pēc etniskās piederības, un arī tā sauktajās divās informatīvajas telpās, uztver Buša teikto par vesturi un minoritātem gandrīz diametrāli pretēji.

Simptomātiska tēma ir arī par drošības pasākumiem un to realizēšanu – gan par to apjomu, gan procedūru. Tā arī neviens vizītes organizators nav informējis sabiedrību, kādi lēmumi kāpec tika pieņemti, vai tās bija amerikāņu prasības vai latviešu iniciatīvas.

Tests atbildībai ir arī vakar diskusijā izskanējušie Nellijas Ločmeles jautājumi par vārda brīvību saistībā ar plakātu aizliegumiem uz „Noasa” mākslas centra iepretim „Radison” viesnīcai. Prezidentes kancelejas vadītājam Mārtiņam Bondaram un vēl dažiem iesaistītajiem resoriem pienāktos tikt skaidrībā par notikušo un informēt par saviem secinājumiem.

Vēl viena versija par Džordža Buša vizīti un viņa izteikumiem izskanēja sarunās vakar jau pēc raidījuma, bet, šķiet, ir gana būtisks, lai to publiskotu. Visnotaļ vienprātīgi Latvijas amatpersonas un komentētāji pozitīvi un atbalstoši vērtē Buša izteikumus saistībā ar demokrātiju Baltkrievijā un dažās citās bijušajās PSRS sastāvdaļās. Taču ir aspekts, kas netiek pienācīgi novērtēts, ka brīvības tēmai attiecībā uz šīm valstīm tiek vilktas paralēles ar „cīņu pret tirāniju” citās pasaules malās, sākot ar Irāku . Un tas pieļauj scenāriju, ka arī citās valstīs var notikt kas līdzīgs. Protams, atbilstoši reģionālajām īpatnībām, ne tik vērienīgi, bet, tomēr. Tā kā pilnībā piekrist Buša teiktajam nez vai nav pārsteidzīgi.

Cerības uz atkusni Latvijas attiecībās ar Krieviju pēc Buša vizītes un 9.maija, ir krietni noplakušas pēc Putina izteikumiem otrdienas preses konferencē. Latvijas valdības nostāja, pieņemot vienpusējo deklarāciju robežlīgumam bija pamatota – citādi līgums būtu pretrunā Satversmei. Taču tagad, kad sākusies politiskā un diplomātiskā cīņa, nāk klāt jauni jautājumi - vai mēs pieļaujam teritoriālas prasības par Abreni jebkad nākotnē, vai mēs gribam tikai prasīt kompensācijas, vai arī atsakamies no šīs teritorijas? Jebkurā variantā – kad un kādā veidā?

Turklāt, pat ja ir pamats teikt, ka Krievija neadekvāti interpretē deklarācijas tekstu, tieši tikko minētie jautājumi ir tie, kurus jebkurā brīdī būtu pamats uzdot gan Krievijai, gan Eiropas Komisijai, kuras vadītājs vakar paziņoja, ka varētu kļūt par vidutāju Latvijas un Krievijas sarunās. Latvijai pienāktos atbildēt, bet diemžēl vakar TV studijā no ārlietu ministra Arta Pabrika skaidru atbilžu nebija.

Tāpat arī jāatbild uz to, kādu okupācijas seku likvidēšanu īsti grib Latvijas valsts, visu tās ārpolitiku realizējošo amatpersonu un institūciju personā vienoti. Šobrīd šī vienotība pieklibo. Lielā mērā par konsekvencēm varēs spriest šodienas Saeimas sēdē, ja deputāti izskatīs okupācijas nosodījuma deklarācijas projektu.

Līdz 9.maijam bija ļoti pamatoti, ka vēstures un okupācijas tēma bija politiķu un mediju ikdienas darbakārtībā. Turpmāk būtu lietderīgi neaizrauties un neturpināt to kā seriālu ar intrigām un interpretācijām, atņemot laiku un smadzenes citiem jautājumiem. Šķiet, politiķiem varētu būt kārdinājums turpināt, un, ja tas notiks, tā būs arī mediju atbildība, vai tiražet neskaitāmos runas plūdus, vai tikai atbildes uz konkrētiem jautājumiem. Jo, mazliet vienkāršoti sakot, no vēstures paēdis nebūsi.