Kas notiek Latvijā ar valdības veidošanu?

Pēdējās nedēļas un arī vakarvakara “Kas notiek Latvijā?” politiķu starppartiju nosacījumi un novērtējumi diez ko neliecina, ka, līdzībās runājot, saskaitāmo maiņa varētu palielināt summu.

Ir daži jautājumi, kuros Repšes demisijai un šībrīža savstarpējai partiju iecietībai var būt pozitīvas sekas – vienošanās par partiju finansēšanas stingrākiem ierobežojumiem, par KNAB statusu un vadību. Tomēr šie divi vēl ir par maz.

Piecu deputātu pāreja no TSP uz LPP, ar diezgan šaubīgo pamatojumu, uzskatāmi attālina šo partiju no pārējo četru nacionāli noskaņoto partiju iespējamās koalīcijas. Arī jau šobrīd niecīgo popularitāti starp latviešu vēlētājiem LPP pēc šī notikuma neapšaubāmi zaudēs vēl vairāk un par labu politiskajiem konkurentiem. Taču šo konkurentu rīcība un nostāja arī jaunas valdības darbam gan neuzrāda pārliecinošus ne publiskus, ne profesionālus risinājumus, lai novērstu izglītības reformas īstenošanas krīzi, kas ir tieši pretēja varasvīru deklarētajai integrācijai. Jo nacionālās attiecības jau ielu līmenī draud atgriezties astoņdesmito gadu beigu līmenī – latvieši pret krieviem un otrādi...

Nacionālais jautājums liek “Jaunajam laikam” svērties par labu pašu daudz kritizētajiem “vecajiem blēžiem” – Tautas partijai. It kā jau tas nebūtu nekas ārkārtējs, piecpadsmit mēneši varētu būt pietiekams “pārmācības” laiks. Tomēr zīmīgi, ka no “Jaunā laika” šobrīd, runājot par jaunas valdības darba principiem, vairs nedzird jau ierasto kategoriskumu par dažām TP agrākās pārraudzības nozarēm. Izteikums vienā no intervijām par nepieciešamību “norobežoties no dažiem līderiem” ir gaužām vispārīgs. Iespējams, ka tas mainīsies, dalot valdības krēslus, ja tik tālu nonāks. Tomēr var arī būt, ka šai ziņā var vērot, kurā virzienā attīstās JL līdz šim tik reto kompromisu izpausmes.

Ja dažās nozarēs kritiku vai tās trūkumu var norakstīt uz starppartiju diplomātiju, tad drūmākais ir tas, ka pašiem par sevi kritikas gandrīz nav. Ne par iestrēgušo veselības reformu, ne par ES (ne)gatavības jautājumiem. Savukārt visiem kopēji trūkst vienotu principu, lai, ārpus nacionālā aspekta, definētu, ko tad īsti nozīmē ik dienas daudzinātie labējuma un kreisuma jēdzieni valdības ideoloģiskajos principos.

Pagaidām tas varbūt vēl nav nekas dramatisks, un varētu pat atvieglot vienošanos, tomēr, kad nonāks līdz amatu dalīšanai, tas var veicināt atgriešanos pie tiem pašiem vēžiem (lasi: ministriem) tikai mazliet citādā kulītē, lai gan attiecīgajās nozarēs par viņu paveikto sabiedrība ne tuvu nav tik labās domās, kā partijas.

Visbeidzot, premjera postenis. Repšes iespaidīgā popularitāte nez vai apliecina tikai vai galvenokārt, kā daudzi komentē, tautas populistisko noskaņu, bet arī faktu, ka mūsu politiķu “rezervistu soliņš” ir gaužām nabadzīgs valdības vadītāja statusa vajadzībām. Valsts Prezidentei uz šī fona ir dubultgrūts uzdevums saglabāt un pamatot savu nostāju jauna kandidāta izvēlē. Šobrīd nekas neliecina, ka ne tikai četras, bet pat vairāk par divām partijām varētu vienoties par konkrētu premjera kandidātu, un no valsts kopējo interešu viedokļa labākais butu, lai partijas ar to nekavētu principiālu vienošanos un izvēli atstāt Prezidentei. Būtiskais, kas līdz šim maz pieminēts, ir tas, ka jaunā valdībā, acīmredzami, vairs nevar saglabāties JL ministru dominējošais vairākums. Šī proporciju maiņa jaunai koalīcijai varētu būt tikpat liela atšķirība kā premjera personālija. Kas gan vēl a priori nenozīmē, ka tā būtu pozitīva atšķirība.