Tāpat kā pēc referenduma par Satversmes grozījumiem, arī pēc šī, vērtējot dalībnieku skaitu, izskanēja apzīmējumi, ka referendums nav noticis vai ir izgāzies. Ne pēc Satversmes burta, ne gara neko tādu nedrīkstētu teikt, jo tautas nobalsošana viennozīmīgi ir notikusi, tikai nebija pietiekams balsotāju skaits. Labi, ka pie varas esošo partiju politiķi vismaz šādu novērtējumu netiražē. Tiesa gan, tieši viņu rīcības dēļ ir nepietiekamais dalībnieku skaits, jo valdošā koalīcija aģitēja nevis balsot pret, bet nepiedalīties. Kas, tāpat kā iepriekšējā reizē, no demokrātijas viedokļa ir visnotaļ apšaubāma rīcība. Tāpat kā abu pēdējo referendumu neapvienošana vienā dienā. Īpaši, protams, tāpēc, ka pensiju referendumā minimālā kvoruma gadījumā „par” balsotāju skaits likuma grozījumu pieņemšanai būtu bijis pietiekams ar lielu rezervi.

Tikmēr izgāzies ir nu jau ilgstoši starp tautas un varas interesēm balansēt mēģinošais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kuram pēc referenduma līdz pat jaunas nedēļas sākumam tā arī neatradās, ko pateikt tautai, kuras vārdu viņš tik bieži valkā. Tai skaitā būtu interesanti vērot, kas prezidentam būtu sakāms par piedalīšanos referendumā, ko Zatlers, pats piedaloties, sauc par demokrātijas apliecinājumu, kamēr valdošie politiķi aicina šo demokrātisko iespēju neizmantot. Tāpat, protams, prezidentam pienāktos teikt, kādus turpmākos pensiju likuma grozījumus viņš gribētu izsludināt vai iniciēt, ņemot vērā tautas balsi. Citējot populārās politoloģes komentāru pēc iepriekšējā referenduma - varētu gadīties kā čūskai, kas pārlauza mugurkaulu, cenšoties noturēt taisno līniju.

Tikmēr referenduma rezultātus naktī pēc balsošanas nekavējās komentēt prezidenta nominants premjers Ivars Godmanis. Nostāja palielināt pensijas esot taisnīga, valdības pienākums esot nodrošināt cilvēka cienīgu pensiju, kas notikšot, ceļot piemaksas par nostrādātajiem gadiem, pausts aģentūrai LETA. Kā daudzkārt no premjera mutes, skaista runāšana. Tomēr, lai cik pamatota būtu premjera un citu koalīcijas politiķu kritika pret pensionāru grupas iniciēto un „Sabiedrības citai politikai” atbalstīto projektu, ja aplūkojam līdzšinējos valdības plānus pensiju palielināšanas jomā gan šim rudenim, gan nākamgadam, jāsecina, ka zem iztikas minimuma, teorētiski rēķināma vai reālā dzīvē zināmā, paliks liela pensionāru daļa, visticamāk, vēl arvien ar sešciparu skaitli rakstāms pensionāru skaits. Un arī trešdaļmiljons balsotāju acīmredzot nav arguments, lai izdarītu kādas izmaiņas un lai valdība un Saeimas vairākums būtu, premjera paša vārdiem runājot, taisnīgi un apmierinātu pamatoto prasību pēc cilvēka cienīgas pensijas. Lai gan tā arī nav pārliecinošu argumentu, kāpēc sociālā budžeta uzkrājumu, kas drīz jau sasniegs miljardu latu, kas ir krietni vairāk nekā savulaik valdību un ierēdņu prognozētais, šobrīd neizmantot straujākam pensiju palielinājumam.

Visbeidzot, viens no skaļākajiem pensiju likuma grozījumu iniciatoriem, pensionāru un senioru partijas līderis Jānis Kleinbergs pēc referenduma intervijā aģentūrai LETA izteicies, ka viņš „ja atkal tiks runāts par naudas trūkumu un nespēju apmierināt pensionāru prasības, apsver iespēju vērsties tiesā, apsūdzot valdību genocīdā pret Latvijas tautu”. Tā kā par naudas trūkumu un nespēju jau runā, Kleinberga kungs ar domubiedriem varētu juridiski pastrādāt rūpīgāk nekā gadījumā ar strīdīgajiem likuma grozījumiem. Nez kā būtu ar to genocīdu, bet Latvijas Republikas Satversmes 109.pantā ir noteikts: „Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos.” Sociālais nodrošinājums vecuma gadījumā – tas varētu būt arī sinonīms iztikas minimumam vai kā citādi apzīmētam cilvēka cienīgam minimumam. Varbūt strīdus par pensiju likuma grozījumiem vēl ir pamats turpināt Satversmes tiesā?