Rezumējot vakar diskusijā izskanējušo, jāsak ar to, ko šī raksta autors būtu teicis, noslēdzot sarunu vakar kameras priekšā – ja citos gadījumos politiķu un amatpersonu domstarpībam un nepiepildītām prognozēm sekas ir relatīvi vieglāk pārvaramas, šoreiz likmes ir daudz augstākas. Vienā gadījumā, ja brīvlaistās inflācijas spirāle savērps pamatīgu ekonomikas krīzi, no lietpratēju kategorijas norakstāmi būs šībrīža optimisti.

Savukārt, ja inflāciju būtiski neierobežos, tomēr ekonomikas pārkaršanas krahs neiestāsies, ar savām teorijām būs sabiedriski bankrotējuši kritiskāk noskaņotie.

Taču, abos gadījumos analīze un prognozes par inflāciju ietekmējošiem faktoriem un tendencem būtu sagaidāmas vēl daudz plašākas un detalizētākas. Jo, vērtējot prognozes, jāatceras visu versijas pirms gada, kad paredzēja inflāciju četrarpus procentu robežās, bet iznāca septiņi. Bet viens vienīgs aizokeāna viesuļvētru izraisītais degvielas cenu bums nebūt nebija vienīgais pie šīs kļūdas vainīgais.

Būtiska inflācijas samazināšanās prognoze šim gadam pagaidām izklausās daudzējādi apstrīdama. Pērn visstraujākais - pārtikas produktu cenu pieaugums nav uzskatāms par apstājušos. Budžeta sabalansēšana pirmsvēlēšanu gadā pati par sevi ir mazperspektīvs pasākums, vēl jo vairāk – ņemot vērā paredzamo pieaugošo pieprasījumu pēc sociālo izdevumu palielinājuma. Elektrības un gāzes cenu pieaugums nu ir trāpījies vienlaikus, bet pēc Krievijas un Ukrainas konflikta gāzes cenu pieaugumu pie Baltijas jūras prognozē vēl straujāku gan šogad, gan nākamgad.

Daudz piesaukto konkurences pieaugumu tirdzniecības jomā tik ātri nez vai sagaidīsim, savukārt nekustamā īpašuma tirgus un būvniecības bums roku rokā ar hipotekārās kreditēšanas vilinājumu arī neuzrāda piebremzēšanas pazīmes. Turklāt darbaspēka deficīts var izraisīt produktivitātes mazināšanos, kas atkal ir stāsts par pārkaršanu. Visbeidzot, visam tam pa vidu arvien biežak izskan pelēkās un melnās ekonomikas grūti aprēķināmais resursa apjoms, kura mazināšanā nodokļu iekasētāju un blēžu ķērāju darbu nevar saukt par krasi uzlabojošos.

Riska faktoru netrūkst. Uz straujās ekonomiskas attīstības un eksporta pieauguma perspektīvu fona Latvijas Bankas prezidenta līdzības par Āzijas “ekonomisko tīģeru” apdedzināšanos skan pārāk traģiski. Tomēr neviens nenoliedz, ka ekonomiskas cikliskas attīstības neizbēgamība, kad pēc kāpuma sekos kritums, attiecas arī uz Latviju. Tātad, ja arī jautājums nav gluži – būt vai nebūt, tad tas noteikti ir – kad, un cik strauji.