Kas notiks ar privatizācijas sertifikātiem?

Par sertifikātu īpašniekiem. Ja par citiem jautājumiem domas dalās, tad nedzird iebildes, ka liela, vai pat lielākā īpašnieku daļa ir tieši saistīta ar politiskajām partijām. Protams, neviennozīmīgs ir jautājums, vai dažu miljonāru ietekme uz kolektīviem lēmumiem ir absolūta vai noteicoša, taču apšaubāmi, ka šādas ietekmes nav.

Par lielo uzņēmumu privatizāciju. It kā dažadas pozīcijas ieņēmušo partiju vienprātība par atlikušo lielo uzņēmumu kapitāla daļu neprivatizēšanu par sertifikātiem pirmajā brīdī šķiet tik pārsteidzoša, ka grūti pieņemama. Lai gan, protams, kamēr nav izskatīta ar privatizāciju saistīto vairāku likumu pakete, ir neiespējami spriest, vai šī nostāja tā arī nemainīsies. Tomēr, pat ja tā, ir skaidrojums, kāpēc tā. Pamatversija – politiskie un publiskie riski ir pārak lieli salīdzinot ar iespējamo ieguvumu. Nav runa tikai par tiešu materiālo akciju vērtību, bet situāciju, kad privatizētaji nokļust mazakuma akcionāru lomā ar visam no tā izrietošām nepatikšanām.

Par zemes nodrošinājumu. Tēma par uzņēmumu kapitāla daļu neprivatizēšanu tomēr var būt pilnīgi loģiska tikai tad, ja ir pienācīga alternatīva. Pašreiz kā vienīgā tiek minēta zemes īpašumu privatizācija. Diemžēl, politiķu izteikumos trūkst skaidras argumentācijas, un var tikai minēt, vai iemesls ir šādas argumentācijas trūkums vai būtisku aspektu noklusēšana. Kā privatizejami objekti tiek piesaukti gan lietojamā vai nomā nodotā, gan valsts vēl brīvā zeme. Pirmā daļa, neapšaubami ir lielāka, bet, tikpat neapšaubāmi, tā ir arī ierobežota brīvai privatizācijai sertifikātu lielo pakešu īpašniekiem. Nevar gan izslēgt arī versiju, ka plaša pritvatizācijas aktivizēšana zemes tirgū radīs sertifikātu cenas pieaugumu, un tas ir pietiekami lielajiem īpašniekiem, lai pietiekami nopelnītu, salīdzinot ar iepirkuma cenu. It īpaši privatizācijas seritifkātu cenas lēciens iespējams, kad beigsies kompensācijas sertifikatu izmantošana zemes izpirkšanā. Protams, tas neizslēdz atsevišķu izdevīgu nomātu zemju pirmpirkuma realizācijas iespējas.

Par obligācijām. Tas var būt gan reāls plāns, gan iebaidīšanas līdzeklis, transformējoties no viena varianta uz otru. Redzot, ka tas nav “pārdodams” publikai, to var izmantot par slikto perspektīvu, mazinot uzmanību citiem, it kā mazsāpīgākiem variantiem. Savdabīgi, ka līdz šim publiskajos izteikumos skanēja tikai versija par tādām obligācijām, kas kompensētu nominālvērtību vistuvākajā laikā, nevis radītu vērtspapīru ar dzēšanas laiku pēc desmitiem gadu, kas, vismaz teorētiski, valstij dotu laika rezervi nodrošināt lielākus naudas ieņēmumus un mazinātu sertifikātu īpašnieku peļnas iespējas.

Par privatizācijas pabeigšanu un valsts īpašumu pārdošanu. Pamatota vakardienas diskusijā bija atsauce uz valsts pārvaldes likumu, kas nosaka, ka publiskas personas komercdarbību var veikt tikai atsevišķos gadījumos - ja tas ir dabisks monopols, stratēģiski svarīga, jauna, sabiedrībai augstu kvalitāti vai lielu kapitālieguldījumus prasoša nozare, vai, ja tirgus attiecīgā jomā to nespēj nodrošināt. Pat ja tiek atrisināta sertifikātu problēma, konceptuāli jādefinē iespējas un motīvi atlikušo valsts īpašumu nonākšanai privātā īpašumā. Latvijā valsts un pašvaldību īpašumā vel arvien ir simtiem uzņēmumu, un, no politiķu atbildēm uz jautājumu, kas kad varētu tikt privatizets jeb pārdots, nav jūtams skaidrs uzstādījums, ko valsts saglabā kā biznesu, atbilstoši minētajām nozarēm, un ko nē. Piemēram, vakar no Aināra Šlesera mutes aktualizētais jautājums par “airBaltic” valsts daļu pārdošanu, šķiet, krietni vairāk rada jautājumus par stratēģisko statusu nekā virkne citu valsts uzņēmumu vai to daļu, kuri, savukārt, varētu risināt aktuālo valsts budžeta ieņēmumu palielinājumu.