Vakar, Černobiļas katastrofas divdesmitajā gadskārtā, "Kas notiek Latvijā?" diskusijas mērķis bija spriest, ciktāl Latvijā ir pārdomātas Černobiļas mācības, cik skaidri ir Latvijas plāni par atomenerģētiku un, līdzās tai, par citiem energoresursiem.

Var gadīties, ka atomstacija pārsteidzīgi pasludināta par lielo glābiņu Latvijas elektroenerģijas nozarē. Un, kas ne mazāk svarīgi, šī projekta tapšanas "gaidīšanas svētki" var aizēnot plānus citos virzienos, kas ir ne mazāk aktuāli.

Spriežot par jaunu AES Ignalīnā, pirmais, kas ir acīmredzami, ka trīs Baltijas valstu energokompānijām nav pa kabatai investīcijas 2-3 miljardu eiro apmērā. Valstu līdzdalība varētu nebūt racionālākais risinājums, turklāt tā rada problēmas arī par valstu līdzvērtīgiem pienākumiem radioaktīvo atkritumu glabāšanā, par ko vakar tika pieminēts diskusijā ar kādas bijušās Dienvidslāvijas AES piemēru. Savukārt, ja jāiesaista privāti aizrobežu īpašnieki, tad jācitē vecais un mūžam jaunais teiciens par bēgšanu no vilka un atduršanos pret lāci. Līdz ar to par šī projekta finansēm un ekonomiku faktiski šobrīd nevar secināt pat nedaudz vairāk kā neko, pat vēl nemaz nerunājot par iespējamo elektroenerģijas cenu.

Līdzības ar Černobiļu sākotnēji, protams, izbeidzas ar atrunu, ka tāda tipa reaktori vairs netiek uzstādīti. Tomēr ar cilvēku faktoru, kas, protams, bija noteicošais pirms divdesmit gadiem notikušajā avārijā, Latvijas kontekstā jāsaista vēl vairāki jautājumi.

Ir tomēr, maigi izsakoties, visnotaļ dīvaini, ka Latvija jau piedalās šāda projekta izstrādē gan premjera, gan "Latvenergo" līmenī, taču neviens no Latvijas kodolfiziķiem, cik šobrīd noprotams, nav iesaistīti valsts pozīcijas noteikšanā ne par tehnoloģijām, ne drošību, ne atkritumu glabāšanu vai ko tamlīdzīgu. Tā vien izskatās, ka grasās bijušā atomreaktora valstī varbūt turpināt kādus kodolpētījumus citu nozaru vajadzībām, bet atomenerģētikai iet ar līkumu.

Lai gan, loģika prasītu tieši pretējo – pat ja Latvija šobrīd tomēr jaunā Ignalīnas projektā būtu nevis partneris, bet tikai pircējs un tuvākais, tātad, arī apdraudētākais kaimiņš, bet nākotnē pieņemam optimistisko scenāriju, ka atomenerģētika progresē un rodas jaunas tehnoloģijas lētākiem un drošākiem risinājumiem, tieši zinātniskais potenciāls mums būtu primāri nepieciešamais, lai pieņemtu tālredzīgus lēmumus.

Lai arī kā realizētos AES projekts un Latvijas dalība tajā, tas nerisina citu problēmu – par Latvijas elektroenerģētikas apakšnozarēm un no sabalansētību. Latvija gan saistībās pret Eiropas Savienību, gan pati pret sevi, ar likumu, ir noteikusi, ka līdz 2010.gada beigām 49,3% no Latvijas elektrības patēriņa jābūt ražotam, izmantojot atjaunojamos energoresursus – ūdeni, koksni, vēju, tā saucamo biomasu.

Tātad, lai kādā statusā būtu enerģijas imports no kuras aizrobežas, tas nevar kļūt par lielāko energoavotu. Enerģijas patēriņš Latvijā aug un, lai cik zaļi un energoefektīvi mēs turpmāk dzīvotu, ir pamats bažām, ka tik strauji šis pieaugums neapstāsies. Trīs hidroelektrostaciju (HES) kaskādes resursi Daugavā vairs īpaši nav palielināmi, pārējo tā dēvēto zaļo ražotāju jaudas šobrīd ir salīdzinoši niecīgas.

Lai izpildītu mineto plānu, Latvijā, vēl daudz straujāk par AES sagaidīšanu, ir jārada jauni plāni un lēmumi par vai nu jaunām koksnes koģenerācijas stacijām, vai vēl desmitiem jaunām mazajām HES Latvijas upēs vai desmitiem vēja ģeneratoru parku. Jaunu HES tapšana Daugavā it kā netiek pieļauta. Varbūt tikai pagaidām? Šie plāni un lēmumi var izrādīties ne mazāk grūts uzdevums kā plāni un lēmumi par atomelektrostaciju.