Izstrādājot pētījumu, tiks novērtētas Latvijas rūpniecības un zinātniskās pētniecības pašreizējās un potenciālās iespējas iesaistīties militāra rakstura un dubultās pielietojamības preču ražošanā un piegādēs bruņoto spēku vajadzībām, tiks izstrādātas rekomendācijas valsts politikai, tāpat tiks novērtēta pašreizējā un nākotnē iespējamā nozares ietekme uz Latvijas tautsaimniecību.

Neatdot naudu citām valstīm

Pētījumu veiks Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts. Tā direktore Raita Karnīte domā, ka pētījumam noteikti būs jēga. Viņa skaidro, ka mūsu saistībās ar ārvalstīm ir noteikti samērā lieli militārie izdevumi. „Bet nekur nav teikts, ka šī nauda būtu jāatdod citām valstīm,” teic R.Karnīte un norāda, ka parasti valstis cenšas šo naudu iespējami tērēt savā valstī. „SEB banka” galvenais ekonomists Andris Vilks piekrīt, ka būtu apsveicami, ja Latvija varētu šo naudu nedot uz āru, taču atzīst, ka viņam ir lielas šaubas par mūsu spējām vajadzīgo saražot. A.Vilks uzsver, ka militārā rūpniecība pasaulē ir ļoti spēcīga un daudzās valstīs tā tiek lobēta. „Varbūt būs brīnumi, varbūt izrādīsies, ka mums ir milzu potenciāls, varam apgādāt ne tikai sevi, bet arī kaimiņus. Bet tad ir jābūt valsts lobijam. Es nestādos priekšā militāro rūpniecību, kur nav nekāda valsts vai politiķu lobija. Tas ir gandrīz neiespējami, manuprāt,” viņš saka.

Bijušais Latvijas vēstnieks NATO Aivis Ronis uzskata, ka kaut kādā aspektā militārajai rūpniecībai vieta Latvijā noteikti atrastos, taču viņš šaubās, vai Latvijai ir zinātniskais un tehnoloģiskais pamats, lai attīstītu, piemēram, lidaparātus, bruņutehniku, raķetes vai pat komunikācijas tehniku. Viņaprāt, būtu iespējams sadarbībā ar ārvalstu uzņēmumiem ražot militāru produktu komponentes, kā arī rezerves daļas. „Un šai gadījumā mums jāskatās uz Ziemeļvalstīm un īpaši uz Zviedriju,” saka A.Ronis. Viņš uzsver militārās rūpniecības saskaņotību ar ārējo drošības politiku – ja Latvijas ārējā drošības politika būtu virzīta uz to, lai Zviedrija un Somija iestājas NATO, un abas valstis organizācijā iestātos, Latvijā varētu veidoties militārā ražošana, kas būtu savienota ar Ziemeļvalstu militāro ražošanu, un tas būtu perspektīvi. A.Ronis skaidro, ka valstīs ar daudzskaitlīgiem bruņotajiem spēkiem militārā rūpniecība veidojas dabiskā veidā, uz komerciāliem pamatiem, jo ir liels valsts pasūtījums. „Nelielās valstis parasti kooperējas uz militāru produktu ražošanu,” viņš piebilst.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Juris Dalbiņš zina teikt, ka šobrīd Latvijā tiek ražota munīcija gludstobru ieročiem, kādi ir arī bruņoto spēku rīcībā, vairāki uzņēmumi ražojot uzkabes lietas, arī formastērpi tiek ražoti tepat. Viņš atzīst, ka padomju laikā militārā rūpniecība Latvijā bija daudz attīstītāka, jo bija milzīgs pasūtījums. „Bet es domāju, ka šis pētījums būtu vajadzīgs,” saka J.Dalbiņš. Viņš uzskata, ka „pašiem nostartēt un izveidot pilnīgi pa jaunam” būtu ļoti grūti, taču būtu vērts domāt par iespējām ražot sastāvdaļas lielām, nopietnām ārzemju kompānijām, tāpat Latvijā esot ļoti augsts līmenis informācijas tehnoloģiju jomā.

Vai šis pētījumam ir īstais brīdis?

Izlietot 52 tūkstošus latu par šo pētījumu šobrīd ir racionāli, jo nekad iepriekš tik apjomīgs pētījums nav veikts un to par vajadzīgu ir atzinuši ne tikai Nacionālie bruņotie spēki un Aizsardzības ministrija, bet arī Ekonomikas ministrija, skaidro AM Preses nodaļas vecākais referents Artūrs Graudiņš. Viņš stāsta, ka 2003.gadā tika veikts līdzīgs pētījums par kuģu būvniecības iespējām Latvijā, kas izrādījās veiksmīgs. „Pētījumā tika secināts, ka Latvijai būtu izdevīgāk būvēt kuģus uz vietas, nevis tos iegādāties ārvalstīs,” saka A.Graudiņš. Pagājušā gada nogalē starp AM un „Rīgas kuģu būvētava” tika parakstīts līgums par piecu krasta apsardzes patruļkuģu būvi, kas paredz kuģu piegādi jūras spēkiem uzsākt 2010.gada otrajā pusē un pabeigt 2012.gadā. Kopējās piecu patruļkuģu būvniecības izmaksas ir 38,8 miljoni latu. R.Karnīte uzskata, ka viens no pētījuma ieguvumiem būs arī tas, ka tā gaitā tiks pamatīgi izpētīta rūpniecība, jo „patiesībā tādu dzīvu pētījumu par rūpniecību Latvijā nav”.

A.Vilks gan domā, ka šobrīd vajadzīgo informāciju varētu apzināt, netērējot tādu naudu, jo kompānijas esot zināmas. Pētījuma vietā varbūt varētu rīkot sarunas ar kompāniju pārstāvjiem. „Vai ir īstais laiks pētījumiem? Ir, kā ir,” viņš nosaka.

„Ja nav tagad, tas vēl nenozīmē, ka nevarētu būt nākotnē,” R.Karnīte atbild par iespējamo militārās rūpniecības ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Viņa uzsver, ka pētījuma rezultātā var uzreiz nesākties piegādes militāram kompleksam, bet „būs vismaz stratēģija, kā izbeigt to, ka mēs savu naudu tērējam ārzemēs”. A.Ronis uzskata, ka jebkura jauna ražošana ar augstu pievienoto vērtību mūsu kopproduktā būtu jūtama. Viņš arī piebilst – skatoties uz to, kas notiek pasaulē, izskatās neizbēgami, ka Baltijas valstīm vajadzēs vairāk bruņoties.

A.Vilks piekrīt, ka kaut kādu ietekmi pētījums varētu sniegt, un, iespējams, Latvija varētu attīstīt pakalpojumus, jo militārajā jomā ir daudzas lietas, kas nav saistītas ar tehniku. „Bet es neticu, ka tas Latvijai ir nākotnē ļoti potenciāls lauciņš,” viņš izsaka šaubas. R.Karnīte savukārt uzskata, ka ilgākā laikā pie iespējami labākās attīstības militārā rūpniecība tomēr varētu sniegt jūtamu devumu iekšzemes kopproduktā. Pašas ministrijas komentārs ir lakonisks: „Par to vai pēc pētījuma veikšanas izdosies militāro rūpniecību attīstīt tā, lai tā atstātu ietekmi uz IKP, rādīs pētījuma rezultāti.”

„Militārās rūpniecības attīstības iespējas Latvijā” tehniskā specifikācija