Labazņikova advokātam Edmundam Treijam, neapšaubāmi, ir pamats piesaukt virkni krimināllietu un tiesas spriedumu, kur ne tikai par kukuļdošanu, bet arī kukuļņemšanu, turklāt attiecībā uz valsts amatpersonām, rezultāts ir bijusi nosacīta notiesāšana. Bet ir arī pretēji piemēri. Kamēr bezgalīgi daudzinātajā, bet faktiski gliemeža gaitā topošajā sodu politikā vai tiesu praksē nebūs sperts kāds solis konkretizācijas virzienā, šī ļoti apšaubāmā dažādība kukuļošanas lietu spriedumos saglabāsies.

Taču Labazņikova lietā būtisks, vēl pirms soda noteikšanas, ir arī jautājums par Beatrises Tāleres vadītās tiesas darbu, izvērtējot pierādījumus šajā apsūdzībā. Viens no pierādījumiem ir Labazņikova un viņa partneres, gan privātajā, gan darījumu sfērā, Lilijas Šantares telefonsarunu ieraksti, kuros saistībā ar kukuļa došanu izskan mājieni par “lietu kārtošanu” arī attiecībā uz valsts farmācijas inspekcijas vadītāju Ivetu Streipu. Tiesas spriedumā nav ne vārda par šī jautājuma noskaidrošanu, un vienīgais, bez kāda pamatojuma izdarītais secinājums par telefonsarunām ir, ka “sarunas ir diezgan gan personiskas, gan arī virspusējas, no kurām faktiski izriet, ka visvairāk Šanteri ir nodarbinājis tas, kā Labazņikovs dzērumā ar mašīnu nokļuvis mājās”.

Ja tieslietu ministre Solvita Āboltiņa spriedumu Labazņikova lietā sauc par “kliedzošu”, tad te būtu vietā nodalīt, vai kliedzoša šķiet vien soda noteikšana, vai arī visa apsūdzības izvērtēšana. Izvērtēšanas mehānisms var būt disciplinārlieta, ko var ierosināt gan ministrs, gan tiesu priekšsēdētāji. Plašākā kontekstā Labazņikova lieta šobrīd ir pamats vērtēt arī tiesnešu disciplinārlietas kopumā – cik tās ir, ko kvalificē kā pārkapumus un kādi ir piemerotie sodi.

Kā jau vakar diskusijā izskanēja, disciplinārlietu skaits pēdējos gados nav pieaudzis, jo par pamatotiem disciplinārkolēģija Augstakās tiesas priekšsēža Andra Guļāna vadībā atzīst tikai pāris procentus sūdzību. Bet tas viss kopumā nu nekādi nav samērīgi ar biežo kritiku par tiesu darbu.

Vēl viens būtisks aspekts ir sprieduma publiska apspriešana un vērtēšana. Šobrīd iezīmējas vairākas pozīcijas – no vienas puses, ka tieslietu nozares amatpersonu izteikumi ir spiediens uz apelācijas instances tiesu, no otras puses, ka sabiedrības reakcija ir pamats izteikt komentārus. No vienas puses, ka tiesnesis nevar komentēt savu spriedumu, kamēr tas nav stājies spēkā, no otras puses, ka tiesnesim, uzņemoties atbildību sabiedrības priekšā, būtu pienākums to darīt.

Iespējams, visnotaļ svētīgi būtu, ja Labazņikova advokāts savas pretenzijas pret tieslietu ministri adresētu Eiropas Cilvektiesību tiesai. Vismaz, kaut arī pēc ilgāka laika, varetu saņemt argumentētu vērtējumu “no malas”. Bet negribetos pieņemt un atstāt bez uzmanības vakar “Kas notiek Latvijā?” izskanējušo traktejumu, ka pēc sprieduma, kurš nav stājies spēkā, tiesnesis vispār nedrīkst to komentēt, jo to viņam liedz tiesnešu ētikas kodekss. Šāds traktējums faktiski pārvelk krustu pāri jau vairaku gadu garumā gan akadēmiskās, gan profesionālās auditorijās, kaut arī gliemeža gaitā notiekošai, tomēr – notiekošai spriešanai par tiesnešu komunikācijas ar sabiedrību paplašināšanu.

Minētais kodekss nosaka, ka “tiesnesis nedrīkst par neizlemtu lietu sniegt nekādus publiskus komentārus, kas varētu kaut kāda veidā ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātus”. Šobrīd tiek traktēts, ka izlemšana tulkojama kā lietas izskatīšana visās instancēs. Tomēr tas nebūt nav viennozīmīgi – tieši tapat to var tulkot kā vienu izlemšanu, vienā instancē, pēc kuras komentāri nav liegti un ir pat vēlami. Turklāt, šis pats kodekss stingri nosaka, ka tiesnesis “nedrīkst ietekmēties no (..) sabiedrības protestiem vai bailem no kritikas” – tātad šādi protesti un kritika jau ir pieļauti. Un, galvenais, šajā, pašu tiesnešu akceptētajā kodeksā ir noteikts: “tiesnesis darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei”. Nez, kā gan var to veicināt, ja savu darbu nepaskaidro un par to publiski neatbild...

Visbeidzot, par gļēvuļiem. Šo epitetu ģenerālprokurors Jānis Maizītis veltīja tiesu sistēmu allaž kritizējošajai publikai, kura ar savu neapmierinātību nepārvērš konkrētos ziņojumos par tiesu aizdomīgu, apšaubāmu vai koruptīvu darbu. Protams, arī tāda diagnoze ir pamatota. Varbūt gan ne tikai gļēvulības dēļ, bet tāpēc, ka nav ticības, ka kaut ko var mainīt justīcijas “riņķa aizsardzību” nereti demonstrējošas aizvainoti pašapzinīgās cunftes ietvaros.

Bet, galvenais, paši juristi, prokurorus ieskaitot, ļoti labi saprot, ka daudzos gadījumos nav par ko sūdzēties vai ziņot, jo koruptīvie darījumi ir tik rafinēti un konfidenciāli, ar pārbaudītiem starpniekiem, bez liekas runāšanas pa telefonu un ar naudas noreķiniem līdz pat ārzonām, ka nekādu konkretu informāciju arī negļēvie potenciālie sūdzībnieki nevar uzrādīt. To var atklāt tikai ar policejiskiem operatīviem līdzekļiem. Savukārt novērst tiesu šaubīgus lēmumus galvenokārt var ar publisku kontroli un lielāku atbildību par katru spriedumu. Līdz ar to, vēl arvien, grūti iedomāties citas “zāles” kā daudz visaptverošāku un aktīvāku tiesu darba vērtēšanu. Bez gļēvulības un arī bez gliemeža gaitas.