Loskutova aizstāvība vakar nebija diez ko vienota. Protams, tā bija ļoti vienota nostājas aspektā, taču ne argumentācijā. Tā svārstījās spektrā no politizētas morāles un apelēšanas pie vēsturiskās patiesības līdz sīkumainai atbrīvošanas procedūras ķidāšanai. Varbūt pārāk plašs spektrs. Tika uzstādīti jau pārdesmit dienas daudzinātie jautājumi par KNAB priekšnieka darba vērtēšanu kopumā un analoģijām ar citu iestāžu vadītājiem. Iespējams, varēja uzstādīt vēl vairāk jautājumus pozīcijai par plāniem attiecībā uz KNAB potenciālā jauna vadītāja izvēli un biroja darbību turpmāk. Nepārliecinošas atbildes vai to trūkums uz šādiem jautājumiem paplašinātu valdošās koalīcijas atbildību.

Valdošie apsūdzības runās vakar nebija tik masveidīgi kā opozīcija, taču Tautas partija uzskatāmi izcēlās. Protams, pēc pērnrudens mēģinājumiem atbrīvoties no Loskutova jebkuri argumenti, pat ja tie ir, izklausās ļoti apšaubāmi. Līdz ar to, tiesiskos argumentus vairs nevar ne skaitīt, ne svērt, un vienīgais tiešām neapgāžamais ir ģenerālprokurora komisijas atzinums. Lai ko prokurors komentētu pēc tā tapšanas, dokumentā tomēr melns uz balta ir konstatēts pamats neatbilstībai amatam. Tomēr vissimptomātiskākais bija kas cits – ja lielākā daļa pozīcijas deputātu tā vai citādi galvenokārt vērtēja Loskutovu, tad Aigars Kalvītis nenovaldījās un pilnā krāšņumā izpauda savu naidu pret KNAB kopumā. Turklāt ar demagoģiskiem argumentiem (piemēram, par kratīšanas tiesībām, kas nav biroja autonomas tiesības, bet tiesas sankcionēts pasākums). Ar to lielākās pozīcijas partijas priekšsēdētājs un ekspremjers pārliecinoši nostiprināja vistumšāko šaubu ēnu par to, ka šis balsojums ir nevis pret Loskutovu, bet arī pret KNAB kopumā.

Kas notiks tālāk? Tik viennozīmīga scenārija, kas var notikt, nemaz nav. KNAB nākotnei labu vai ļaunu var nodarīt gan pats Loskutovs, gan viņa nu jau bijušie kolēģi birojā. Tiesāšanās var būt gan principiāls solis, gan kasīšanās, atkarībā no argumentu stiprības. Loskutova karjeras turpinājums prokuratūrā galvenokārt būtu ģenerālprokurora demonstratīvas nostājas ilustrācija, savukārt Loskutova došanās politikā, vismaz bez pāris gadu „atdzesēšanas” perioda, būtu pamats turpināt pārmetumus par politizāciju. Biroja veiksmīgs darba turpinājums vistuvākajā laikā stiprinātu pamatu publiski prasīt KNAB statusa un pārējo vadītāju neaizskaramību, bet muļķīgas kļūdas var veicināt pretējo.

Biroja darbība priekšnieka pienākumu izpildītāja vadībā nav risinājums kontekstā ar versiju par vēlmēm mainīt biroja aktivitātes. Konkursa rīkošana ir šķietami demokrātiskāks projekts, tomēr tas nav nekas būtiski jauns, salīdzinot ar paša Loskutova izvēli pirms vairākiem gadiem. Damokla zobens valdošajai pozīcijai tuvākā mēneša laikā ir 2.augustā gaidāmais referendums – birojs bez vadības vai apšaubāma vadītāja izvēle var būt pamatīgs motīvs vēlētājiem atbalstīt parlamenta atlaišanu. Šī parlamenta atlaišanu.

Visbeidzot, potenciālu aizrobežu vērotāju uzmanības un pašmāju publiskā spiediena kontekstā var arī neatrasties tādi KNAB vadītāja amata kandidāti, kam būtu gan pienācīga biogrāfija, gan gatavība riskēt ar pašcieņu un savu vārdu, realizējot KNAB darbības un personāla turpmāku maiņu. Tiesa gan, ilggadīgā iekšlietu nozarē valdošā greizsirdība pret KNAB kā īpaša statusa iestādi var būt pamats citai notikumu attīstībai.

Jāatzīst, ka kuluāru versijās nav daudz dzirdams par KNAB priekšnieka amata kandidātiem. Viens vārds gan izskan - esot nolūkota Ārija Meikališa. Pirmā sieviete Latvijas policijā, kura ieguva ģenerāļa pakāpi, bet kura nesen atstāja Policijas akadēmijas rektores amatu. Savulaik kandidējusi uz iekšlietu ministra amatu kā Latvijas Pirmās partijas kandidāte...