Plašāku rezonansi publiskajā telpā aizsargjoslu jautājums guva saistībā ar Satversmes tiesas spriedumiem par Garkalnes un Ādažu novadu teritorijas plānojumiem. Pēc šiem spriedumiem politiķi sāka darbu, lai grozītu Aizsargjoslu likuma redakciju, kas tobrīd aizliedza būvēt aizsargjoslu teritorijās ar applūduma varbūtību vismaz reizi simt gados. Likums ir grozīts, un aizsargjoslu precīzai noteikšanai ir izstrādāta arī jauna metodika, taču vai ar aizsargjoslu noteikšanu saistītās problēmas beidzot ir atrisinātas?

Atbildību pārspēlē pašvaldībām

„Tieši pašvaldība ir lēmumu pieņēmēja, un tai ir divas iespējas,” saka VidM Vides aizsardzības departamenta Ūdens resursu nodaļas vadītāja Tatjana Jansone. Pašvaldība varot aizsargjoslas noteikt vai nu, pieaicinot biologus, pēc dabā konstatējamajām pazīmēm, vai arī, pieaicinot inženierus, rēķināt applūduma varbūtību. T.Jansone uzskata, ka aizsargjoslu noteikšana ir likumdevēja jautājums un, ja tās gribētu noteikt visā valstī vienoti, to vajadzētu noteikt likumā. „Saeima uzvēla to atbildību Ministru kabinetam,” viņa skaidro. Taču tagad valdība atbildību ir pārspēlējusi tālāk un uzvēlusi konkrētajām pašvaldībām.

Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika paredz, ka, nosakot teritorijas plānojumā applūstošo teritoriju, jāņem vērā „dabā konstatējamas regulāra applūduma pazīmes” – to skaitā, piemēram, attekas, lāmas un peļķes, mitrumu mīloši augi un palienēm tipiskas augu sabiedrības. Metodikā arī teikts – ja pēc noteiktajām pazīmēm applūstošo teritoriju nevar noteikt, pielieto inženiertehnisko aprēķinu metodes, proti, „pielieto applūduma atkārtošanos biežumu ne retāk kā vienu reizi desmit gados  (ar 10% applūduma varbūtību)”. Tas, ka pašvaldībai ir tiesības applūstošās teritorijas noteikt ar inženiertehniskajiem aprēķiniem, ja tās nevar noteikt precīzi pēc pazīmēm dabā, ir rakstīts arī noteikumu paskaidrojuma rakstā. Un tomēr VidM speciāliste skaidro, ka vispirms meklēt pazīmes dabā nav obligāti un metodika ļauj pašvaldībām pašām izvēlēties, kuru metodi izmantot.

Ļoti laba metodika godprātīgajiem

To, kāpēc visās pašvaldībās nevar rēķināt applūduma varbūtību, „Metrum” Telpiskās plānošanas nozares vadītāja Ilze Kjahjare skaidro ar to, ka visās pašvaldībās nav ļoti precīzas kartogrāfiskās informācijas. Taču tas apstāklis, ka pašvaldības varēs izvēlēties izmantojamo metodi, rada interpretācijas iespējas aizsargjoslu noteikšanā. „Bez šaubām, paliene būs vienmēr šaurāka nekā 10% applūduma teritorija,” uzskata T.Jansone. I.Kjahjare savukārt uzskata, ka pēc dabā konstatējamajām pazīmēm noteiktās teritorijas būs lielākas nekā 10% applūduma teritorijas. Taču viņas abas piekrīt, ka pēc atšķirīgajām metodēm aprēķinātās teritorijas var būt atšķirīga izmēra. „Es domāju, ka būs pašvaldības, kas meklēs risinājumu, kas būs izdevīgāks,” saka I.Kjahjare.

Šādā situācijā var iznākt, ka pašvaldības sagaidīs tiesu procesi – neapmierināti var būt īpašnieki, kuru īpašums ir aizsargjoslas teritorijā, taču nebūtu tajā pēc otras aizsargjoslu noteikšanas metodes, tāpat dabas aizstāvji, kas varētu gribēt aizsargjoslu noteikšanu pēc tās metodes, kuras rezultātā aizsargjoslu teritorijas ir plašākas. I.Kjahjare paredz, ka tiesvedības noteikti būs, taču uzsver, ka jebkurai pašvaldībai ir jāspēj pamatot, kāpēc tā ir izvēlējusies vienu vai otru metodi. „Jautājums, cik godprātīgi pašvaldība strādā. Protams, ka būs kaut kādas vēlmes manipulēt, bet mēs arī visiem klientiem izstāstām, kādas var būt sekas. Jautājums, vai viņi grib, lai viņiem pēc tam kaut ko aptur, vai nē. Tiem, kas grib strādāt godprātīgi, šī metodika ir ļoti laba,” saka I.Kjahjare.

Vai tas ir reāli izdarāms?

„Ādažos tā plūdu iespēja ir salīdzinoši liela,” stāsta Ādažu novada teritoriju plānotājs Silvis Grīnbergs. Ja izmantotu applūduma varbūtību reizi 10 gados, viņš provizoriski rēķina, ka tā varētu būt puse no Ādažiem. „Tāpēc mēs visdrīzāk skatīsimies dabā,” S.Grīnbergs prognozē. Taču ar aizsargjoslu noteikšanu dabā var rasties problēmas. Proti, pēc Aizsargjoslu likuma grozīšanas pašvaldībām tika doti 18 mēneši, lai grozītu teritoriju plānojumus, ja tajos jāmaina aizsargjoslas. Lai paspētu izpildīt visu procedūru, aizsargjoslas dabā ir jānosaka šajā vasarā, kad ir augi, ko vērtēt. S.Grīnbergs skaidro, ka, lai to izdarītu, būtu jāpiesaista biotopu speciālisti, taču visā Latvijā to esot tikai kādi 10 vai 20. „Ja visi tagad ķersies klāt, tad būs traki!” saka S.Grīnbergs un uzsver, ka ne tikai speciālistu skaits nav tik liels, lai noteiktu aizsargjoslas visām pašvaldībām, bet šiem speciālistiem jau ir arī saplānoti darbi. Pat tikai Ādažu novadā pēc aplēsēm vajadzētu četrus vai piecus biotopu speciālistus, lai darbu paveiktu šovasar.

S.Grīnbergs, līdzīgi kā T.Jansone, uzskata, ka dabā noteiktās aizsargjoslu teritorijas būtu mazākas nekā aprēķinātās. Viņš stāsta, ka darba gaitā metodikā bijis ierakstīts, ka strīdus gadījumos jāizmanto aprēķina metode. „Tas, paldies Dievam, tagad nav iekļauts,” S.Grīnbergs saka, tomēr atklāj, ka viņu uztrauc jaunās kārtības radītās tiesvedības iespējas. To, kādas metodes aizsargjoslu aprēķināšanai pašvaldības izvēlēsies un vai tiešām būs neapmierinātie, kas vērsīsies tiesā, acīmredzot rādīs nākotne.

Noteikumu projekts „Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika”