Kādai vajadzētu būt Rīgai?

Vakar „Kas notiek Latvijā?” uzstādījums bija akcents tieši uz to - lai varētu vērtēt, kādu visu partiju līderu kompetence veido „vidējo” mēru, un veidot sava veida olekti, cik loģiska argumentācija un skaidra koncepcija ir aktuālākajās nozarēs rīcībai ar .

Lielākajai kandidātu daļai vienojošas ir vairākas tēzes: aktīvak jābūvē tilti, satiksmes pārvadi un mājas, labāk jāplāno pilsētas attīstība, un, pāri visam, pašvaldībai problēmas rada valdība vai Saeima.

Transporta jomā „ātrak, augstāk, tālāk” sola visi, tomēr finanšu, termiņu un prioritāšu plāni nav tik pārliecinoši. Taču, ja turpmākajos četros gados tiks uzsākti ilgtermiņa un lielbudžeta projekti, tie būs jārealizē ne vienam vien turpmākajam sasaukumam. Līdzšinējais mērs vakar minēja astronomisku skaitli – 600 miljoni - paredzamo transporta objektu būvniecībai, paredzot, ka to var realizēt pašreizējā Rīgas attīstības plāna termiņā līdz 2018.gadam. Nav nemaz tik ātri, un jautājums paliek, vai šāds termiņš ir Rīgas sastrēgumu risinājums. Ja no šīs summas 80% finansējuma piesaista, ko mineja zaļzemnieku līderis, acīmredzot - no Eiropas fondiem ar valsts līdzfinansējumu, ikgadējās izmaksas vel būtu salīdzinoši pieņemamas. Tomēr, zinot eirofondu faktisko apjomus un nepieciešamības daudzviet Latvijā, nez vai šāds plāns ir reāls. Savukārt, ja spriežam par lielāku pašvaldības finansējuma daļu, pašreizējā virzība uz ilgtermiņa kredītu Dienvidu tiltam sašaurina turpmākās iespējas, un var likt ja ne atteikties no viena vai cita projekta, tad atlikt to. Konkrētākus spriedumus par šiem aspektiem, diemžēl, no mēru kandidātiem nedzird.

Krietnus miljonus gandrīz visi kandidāti lielākā vai mazākā mērā paredz izmantot jaunu dzīvojamo māju celtniecībai, lai nodrošinātu ar dzīvokļiem maznodrošinātos. Paralēli, gan mazāk, bet skan versijas par iespēju maksāt pabalstus vai dotācijas, to saņēmēju rīcībā atstājot iespēju izvēlēties mājokļa īres risinājumu. Diemžēl, atkal, budžeta kategorijās neizskan argumenti, salīdzinot izdevumus vienā un otrā versijā, pievienojot apsvērumus par tirgus attīstību, atstājot dzīvojamo fondu privāto investīciju ziņā, bez kura dalības, šķiet, tāpat būs nereāli atrisināt pārdesmit tūkstošu garo dzīvokļu gribētāju rindu. Ņemot vērā, ka šī sfēra ir tradicionāls velētāju piesaistes temats, racionāli te būtu sagaidīt vērtējumu arī ārpus pašvaldības. Piemēram, no Valsts kontroles.

Ne mazāk izvērtējams tradicionāls strīdu un skandālu objekts pašvaldībā ir zemes izmantošana un ar to saistītie apbūves principi, ko daudzkārt nevar nosaukt par caurspīdīgu pasākumu. Lai gan visi kandidējošie oponenti viens par otra laikiem savstarpēji veltījuši skarbus vārdus, zīmīgi, ka neviens nesola konceptuālas izmaiņas spēles noteikumos, lemjot par zemes izmantošanu, un maz arī konkrētu viedokļu par līdzšinējās domes izstrādāto attīstības plānu un tajā minētajiem teritoriju dalījumu proporcijām un ģeogrāfiju. Neapšaubami, šajā jomā vēl daudz var darīt mediji un sabiedrība, tomēr tas šo „ceļa rulli” var bremzet, bet nez vai apstādināt - līdzšinējā jau gana ilggadīgā pieredze liek prognozēt, ka, kamēr būs ko dalīt, pie līdzšinējiem spēles noteikumiem labāk nekļūs neatkarīgi no pie varas esošo partejiskās kombinācijas.

Visbeidzot, vēl viens aspekts, kas izskan budžeta pārvērtēšanas jomā – administratīvais aparāts un tā samazināšanas iespējas. Skaitļi, ko gan atkal neviens nenosauc, ir diezgan uzskatāmi – no 237 miljonu latu gada izdevumiem vairāk nekā 70 miljoni jeb 30% ir Rīgas pašvaldības struktūru atalgojumiem. Jeb gandrīz 100 latu gadā vidēji no katra nodokļu maksātāja. Šķiet, te nu ir ko pavērtēt, un, atliek spriest šosestdien izvēloties, kurš to labāk var realizēt, un sekot, vai tas notiek pēc tam. Sākot jau no mēra atalgojuma maiņām...

Kopumā, protams, nevar teikt, ka Rīgas varnešu kandidātiem galīgi nemaz nav atbilžu uz jautājumiem, tomēr, kā allaž pirms vēlēšanām, solījumi un plāni ir mazāk konkrēti, nekā gribetos. Bet, paliek jau vēl viens risinājums – turpināt vēlēšanas, katram pieejamiem līdzekļiem, arī ikdienā, turpmākos četrus gadus.