Kas notiek Latvijā ar valdības stabilitāti?

Pirmkārt, par izglītības reformu un iespējamu likumdošanas papildināšanu ar likumu par mazākumtautību izglītības iestādēm, kura tapšana augustā sākusies pēc premjera norādem izglītības ministra veidotā darba grupā. Pēc Jāņa Jurkāna paziņojuma par Induļa Emša personiskiem solījumiem par šī likuma tapšanu, Emša partijas un koalīcijas biedri publiski norobežojās no šādas premjera rīcības un nespēja precīzi un vienoti formulēt, par ko šāds likums varētu būt un vai tam vispār jābūt. Pēdējās nedēļās tieši šī likuma tapšana bija galvenais arguments šīs valdības centieniem panākt dialogu un radīt izvēles iespējas tiem, kuri negrib vai nespēj realizēt valodu proporcijas. Vakar izskanējušās pretrunas liek secināt par pamatīgu nekonsekvenci.

Otrkārt, kamēr Tautas saskaņas partija reiz ir skaidri definējusi savu “nē” Emša valdībai, krietnās pretrunās nonākuši PCTVL un sociālisti, uz kuru balsīm valdība var turēties, pat ja to neatbalsta “Jaunais laiks” un TB/LNNK. Lai gan frakciju līderi – Jakovs Pliners un Aleksandrs Golubovs paši atzīst, ka ir neapmierināti ar valdības rīcību izglītības reformā un nav sagaidījuši vairāku citu prasību vai solījumu izpildi, tomēr negatīvu balsojumu pret valdību nesola. Ir plašas iespējas fantāzijai, par kādu cenu politiskajā tirgū var panākt šādu pretīmnākšanu.

Treškārt, valdošās mazākuma koalīcijas trijotne demonstrē simptomātisku totālu publisko pašapmierinātību ar savu aizvadītā pusgada darbu un neatzīst nekādas kļūdas vai neizdarīto. Lai gan, vismaz jautājumi par veselības sistēmas reformēšanu vai lēmumu par īres griestiem ir uzskatāmi piemēri par principiālu lēmumu trūkumu.

Ceturtkārt, “Jaunā laika” un Tautas partijas sarunu krīzes punktā – jautājumā par premjera izvēli nav kompromisa. Jānis Straume vakar beidzot publiski izteica kuluāros jau ilgaku laiku pieminēto versiju par Sandru Kalnieti kā premjera kandidāta kompromisa versiju, ko Aigars Kalvītis ātri vien noraidīja, nepieļaujot arī citus nepartejiskus kandidātus, savukārt Krišjānis Kariņš noraidīja citu partiju kandidātu versiju. Paliek tikai piekāpšanās variants. Protams, grūti spriest par politisko taktiku vai stratēģiju, tomēr šādā situācijā ir pamats spriest, vai JL nebūtu rezultatīvāk, pat atkāpjoties no premjera amata prasības likt pārliecināties sev un vēlētājiem – cik lielā mērā šīs sarunas par alternatīvo valdību no TP puses ir teātris. Tiesa gan, arī šajā gadījumā paliek jautājums par turpmākā darba efektivitāti – neoficiāli pieejamais abu partiju sarunās tapušais valdības deklarācijas projekts ne ar ko īpaši jaunu neizceļas, atkal tradicionālās frāzes ar “attīstīsim”, “palielināsim” un “novērsīsim”, bez konceptuāliem politiskiem lēmumiem un rezultatīviem kritērijiem. Te nu jāpiemin, ka šī programmātiskā tukšvārdība jau kļūst par Latvijas politikas tradīciju, un arī deklarācijām sekojošie rīcības plāni rada tikai konkrētības minimumu.

Visbeidzot, uz visa šī fona savadabīgi ir Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vakardienas izteikumi, ka valdības maiņa šobrīd, integrācijas ES laikā, nenāktu par labu valsts attīstībai un izraisītu politiskās turpinātības trūkumu. Situācijā, kad, citastarp, arī šī valdība nav formulējusi diez ko skaidras stratēģijas darbam Eiropas Savienībā, nerunājot par visu pārējo iepriekš minēto, prezidentes saudzīgā attieksme, šķiet, vēl vairo valdošo politiķu pašpietiekamību, tā vietā lai prasītu atbildes un rīcību neskaidrajos jautājumos.