Kā vērtēt pulcēšanās brīvību Latvijā?

To it kā pēc 16.marta notikumiem rosināja deputāti Saeimā, tomēr pagaidām, šķiet, bez pienācīgi plaša izvērtējuma. Tikmēr vakarvakara „Kas notiek Latvijā?” ļāva salīdzināt divu dažādu demonstrantu uzskatus un dažu varasvīru domāšanas virzienu. Arī diskutablu.

Publikas nostāja telefonaptaujā bija diezgan viennozīmīga – vairāk ierobežojumu. No vienas puses, it kā loģiski – būs mazāk problēmu. Taču šis nav aizliegums būvēt māju, ko grūti apiet. Ir viens, bet plašs pretarguments – jebkurš aizliegums, pat brīvas Latvijas drošības vārdā, rada lielāku vēlmi to pārkāpt. Prakse rāda, ka tas arī notiek. Varbūt to var mazināt stingras sankcijas. Tomēr, sodu noteikšanā arī ir robežas, un šajā jomā pastiprināt sankcijas nozīmē vairot policejiskumu brīvajā valstī.

Strīdīga ir Rīgas pilsētas izpilddirektora Māra Tralmaka nostāja un arī 16.marta prakse, ka situācijā, kad pieteikts un saskaņots viens pasākums, otru tai pat laikā un vietā nevar akceptēt. Likums to nenosaka. Vēl vairāk – likums ļauj kopā ar pasākuma organizatoru noteikt dažādas izmaiņas pasākuma norises vietā, laikā vai gājiena maršrutā. Vai šadu izmaiņu meklējumi daudzkārt nebūtu drošāks sabiedriskās kārtības sargāšanas un uzskatu brīvas izpausmes veids? Cik zināms, attiecībā par 9.maija pasākumu pieteikumiem šie varianti ir aktuāli. Jaunajai Rīgas rātei būs par ko padomāt, šos jautājumus turpmāk lemjot. Citastarp, jāatgādina, ka likums nenosaka, ka šis lēmums ir jāpieņem izpilddirektoram, tā ir tikai pilnvarota persona, bet pirmais atbildīgais ir pilsētas domes priekšsēdētājs.

16.marta notikumiem no likumsargāšanas viedokļa pagaidam vēl nav pielikts punkts. Izskatīšanu tiesā gaida administratīvo pārkāpumu protokoli par PCTVL aktīvistu un viņu atbalstītāju rīcību. Drošības policija klāsta par novērstām akcijām ar petardēm, tomēr konkrētu vaininieku nav, tāpat kā nav rezultāta izmeklēšanai par naudas maksāšanu mītiņotajiem. Tikmēr Saeimas deputāti Nacionālās drošības komisijā jau rosinājuši policistiem iesniegt priekšlikumus likumu papildinājumiem, lai nepieļautu incidentus vai provokācijas. Vakar diskusijā dzirdējām, ka šādi papildinājumi top – par izmantojamo atribūtiku, par drošības iestāžu pamatojumu nesankcionēt pasākumus. Tiesa gan, arvien vēl maz skaidrības, cik slepenā dienesta versijas var būt pienācīgs pamats publiska pasākuma neatļaušanai, nemaz nerunājot par iepriekšminēto lietderību ļaut vai neļaut. Vēl mazāk skaidrības ir par juridisko vai fizisko personu statusu, tiesībām un atbildību pasākumu rīkošanā, lai gan šis jautājums, dzirdot Aleksandra Giļmana ironiski cinisko nostāju par turpmāku pasākumu rīkošanas interpretāciju, ir viens no būtiskākajiem.

Pagaidām šķiet, ka policija plāno ierobežojumus, tomēr nejūt, vai tiek plānots un modelēts iespējamais rezultāts to izpildē vai apiešanā. Nedzird neko par soda sankciju papildinājumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vakar diskusijā gluži negaidot izskanēja policijas priekšnieka atruna, ka par aicinājumiem nepildīt likumu, krievu skolu kontekstā, neesot soda sankciju. Skan gan mazliet dīvaini, jo nez kādas būtu problēmas par šo pārkapumu piemērot Administratīvo pārkāpumu kodeksa 174.3.pantu, kas paredz sodus par pasākumu norises kārtības pārkāpšanu. Runājot par sodiem un to efektivitāti, jāatzīmē, ka piemēram, par atkārtotiem pārkapumiem autovadīšanā esam jau aizdomājušies ne tikai par smagākiem, bet arī pamācošākiem un uzskatāmākiem sodiem, sabiedriskos darbus ieskaitot. Nav teikts, ka jāpiemēro analogi, bet varbūt der padomāt...

Visbeidzot, attiecībā uz likumu grozījumu tapšanu dīvains šķiet deputātu uzstādījums, ka ar to jānodarbojas tikai policijām. Kāpēc ne arī integrācijas lietu ministram? Kāpēc ne arī Valsts Cilvektiesību birojam? Tas būtu tikai loģiski, turklāt, būtu saprātīgi dot likumdevējiem alternatīvus variantus ar attiecīgu analīzi – gan ierobežojumu, gan atļaušanas virzienā, lai būtu pienācīgs pamats izšķirties, un arī atbildība būtu nevis izpildvarai, bet pašiem tautas kalpiem. Jo nav jau nekas vienkāršāks, kā, vienkāršoti risinot likumu grozījumus, dot iespēju politiskajai opozīcijai protestēt pret viņu brīvību ierobežojumiem.

Tāpat arī ļoti vienkāršoti var pēdējā laika masu pasākumu politizēšanas dēļ noteikt ierobežojumus jebkāda satura akcijām. Bet var izrādīties, ka, „pateicoties” šai politikāņu ierobežošanai, vairosies varas un sabiedrības vienaldzība vai pat alerģija pret protesta akcijām vispār, jebkādus mediķu, studentu, pensionāru un tamlīdzīgus gaužām pamatotus protestus ieskaitot. Bet nez vai tas mūsu demokrātijas brīvību attīstībai būtu vajadzīgs.