“Tēvzemei un brīvībai” / LNNK iniciatīva paredz gan naturalizācijas kvotas, kas pašreizējo jaunpilsoņu skaitu samazinātu desmit (!) reizes, gan ar galvojumiem un intervijām saistītu pilsonības pretendentu filtrēšanu par lojalitāti un “iekļaušanos Latvijas sabiedrībā”, šai pašā sakarā paredzot arī pilsonības atņemšanu. Bet pāri tam visam ir pārskatāmā nākotnē nereālais ierosinājums - apturēt uzņemšanu pilsonībā naturalizācijas kārtībā līdz Latvija un Krievija noslēgs vienošanos par okupācijas seku likvidēšanu.

Tai pat laikā kā argumenti tik kardināliem grozījumiem tiek nosaukta nelojālu desmitu vai simtu jaunpilsoņu uzņemšana un slikta valodas prasme naturalizācijas rezultātā. Kontekstā ar okupācijas sekām paši tēvzemieši nav skaidri formulējuši, ka ar okupācijas seku likvidēšanu tiek saprasta okupācijas laikā iebraukušo nepilsoņu aizbraukšana no Latvijas, bet līdz ar to arī naturalizācijas apturēšanai nav loģikas.

Līdz ar to nevar secināt neko citu, kā to, ka starp problēmu uzstādījumu un piedāvātajiem risinājumiem ir nesamērība aizas lielumā. Un, protams, jo lielāka nesamērība, jo vairāk pamats teikt, ka šis ir priekšvēlēšanu gājiens no nu jau labi zināmās “Latvieti, nepadodies!” sērijas, kurā saturiskā kvalitāte vēl arvien pieklibo.

Bet nevar arī teikt, ka viss ir kārtībā no otras puses – saistībā ar pusgadu tieslietu ministres vadībā auklētajiem likuma grozījumiem, kuros skaļākās izmaiņas bija nelojalitātes jeb pretvalstiskuma definēšana likumā. Ja šādu grozījumu mērķis ir vienkārši risināt “Petropavlovska precedentu”, lai kā beigtos viņa tiesāšanās ar valdību, tad to pienāktos neatlikt. Savukārt, ja šādu grozījumu slēptais mērķis ir arī demonstrēt vēlētājiem “nacionālo stāju”, tad jāpiezīmē, ka valdošo atbildības mērogi ir daudz plašāki. Tie saistās ar kopsakarībām vai problēmām ķēdē nacionāla valsts - integrācija – nācija – lojalitāte.

Etnisko domstarpību jautājumus var risināt ne tikai naturalizācijas procesā, bet ar valsts valodas politiku, kas līdz ar izglītības reformas ieviešanu mazākumtautību skolās uzskatāmi rāda, ko var un ko vajag. Kopš Petropavlovska gadījuma daudz valkātais lojalitātes vārds patiesībā ir daudz plašāku jautājumu vērts – ciktāl kam var prasīt lojalitāti valstij, kam ir tik neskaidra attīstības stratēģija par šīs zemes un nācijas nākotni un mērķiem? Cik stabila un integrēties ar kādu spējīga pamatnācija esam, ja tūkstošiem tās locekļu pamet savu valsti lai strādātu ārzemēs? Turklāt, kas būtiski, daļa vēl tiešām brauc vairāk nopelnīt, pateicoties brīvai darbaspēka kustībai Eiropa, bet citi aizbrauc izmisuma dēļ piespiedu kārtā. Paradokss, uz ko gaužām pamatoti norāda arī tā saucamā krievu kreisā opozīcija, ir tas, ka nepilsoņu jautājums vairs nav tikai jautājums ar etnisko un valsts valodas aspektu dominanti.

Tas ir sociālekonomisks jautājums, jo nepilsoņu resurss uz Eiropas fona totāli mazapdzīvotājā Latvijā ir cilvēkresurss valsts funkcionēšanai. Un tas piespiež pārvērtēt tolerances jeb iecietības dubultmorāli. Jo tuvākā alternatīva, kā mēs dzirdam arvien biežāk, ir darbaspēka imigrācijas vilnis no tās pašas teritorijas, no kurienes savulaik Latvijā iebraukuši daudzi tagadējie nepilsoņi vai viņu priekšteči. Līdz ar to pašreizējo, vakardienas diskusijas dalībnieku vārdiem runājot, pašreizējo “jēlo” diskusiju ap pilsonības likumu, būtu ļoti strauji “jānogatavina”, lai tā iekļautos diskusijās arī ap valsts ekonomikas un migrācijas aktualitātēm.