Lai gan paralēli no varas augstākajiem ešeloniem skan publiku visnotaļ kaitinoši teksti par taupīšanu un mazāku degvielas patēriņu, valdībā tomēr ir uzņemts kurss uz konkrētu spēles noteikumu maiņu tirgū – iespēju tirgot potenciāli lētāku benzīnu ar augstāku sēra saturu no Austrumu kaimiņvalstīm, radot alternatīvu “Mažeiķu naftas” dominantei vairumtirdzniecībā. It kā šis solis ir visloģiskākais variants kaut nedaudz mazināt cenas, protams, relatīvi, attiecībā pret globālā tirgus līmeni. Tomēr, šķiet, arī šo risinājumu var realizēt ļoti dažādi un ar ļoti dažādiem rezultātiem.

Vakar TV studijā tas izskanēja labi ja mājienu līmenī un tikai pēc diskusijas sāka precizēties – it kā vairākās Eiropas Savienības mērogā vairākām valstīm vēl arvien ir noteikti pārejas periodi šai pašai vai līdzīgām degvielas kvalitātes normām. Līdz ar to Latvija varētu nebūt vienīgais “baltais zvirbulis” Eiropas mērogā, kas prasa atļauju citas kvalitātes degvielas patēriņam, kas krietni samazina izredzes uz šādu atļauju no Briseles. Tomēr Latvijas ekonomikas ministra vēstulē eirokomisāram Andrim Piebalgam šadi argumenti nav minēti, bet premjers jau izvirzījis versiju lemt par to vienpusēji un bez eiroakcepta, kas var tikai radīt vēl papildus problēmas.

Turklāt, no patērētāju viedokļa būtisks šim projektam ir arī tā īstenošanas ilgums – vai uz gadu, vai vairākiem. Kā jau vakar diskusijā tika pieminēts, citas kvalitātes degvielas tirgošana prasīs arī atsevišķu marķējumu benzīntankos, kas nozīmē papildus izmaksas tirgotājiem. Tas atkal rada papildus izmaksas, ko būs jāapmaksā patērētājiem, un ja tas ir īstermiņa pasākums, papildus ieguldījumi ir relatīvi dārgāki.

Vēl viens aspekts, kas ir kritērijs lēmēju darba rezultātiem un patērētāju interesēm, realizējot šo mēģinājumu vairot konkurenci degvielas resursu piegādēs, ir degvielas kvalitātes kontrole. Jo bez pietiekamas skaidrības par to, vai un ciktāl lētākas degvielas kvalitāte ir zemāka par dārgāko vai otrādi, patērētāju izvēle var robežoties ar risku, uz kura fona perspektīvākās var kļūt ātras peļņas tīkotāju vēlmes “uzvārīties” uz nekvalitatīvas degvielas rēķina tad, kad resursu plūsma no Austrumiem kļūs plašāka.

Līdzās tam varas neizpildītie mājasdarbi šobrīd ir arī lēmumi par valsts degvielas rezervju veidošanas principiem un par biodegvielas ražošanas un tirgošanas spēles noteikumiem, kas ilgtermiņā var radīt prognozējamas alternatīvas.

Visbeidzot, plašāk skatoties, ņemot vērā degvielas cenu ietekmi uz jebkuru ekonomikas sfēru un valsts budžetu kopumā, krietna pārbaudījumu daļa vēl jautājumu formā ir finanšu ministra virzienā – no vienas puses, kā tiks pārdalīti pievienotās vērtības nodokļa papildus ieņēmumi budžetā, kas pateicoties degvielas cenu kāpumam jau mērāmi desmitos miljonos latu pret iepriekšējo gadu, un vai potenciāli ir vēl kāda kritiskā robeža, pie kuras degvielas cenas samazināšanai var izmantot arī pieminētā PVN samazināšanu, lai cenu pieaugums neatstātu neatgriezeniskus rezultātus. Jo runas par degvielas patēriņa samazinājumu, iespējams, ir pielīdzināmas vilciena sagaidīšanai, kas jau aizgājis – tirgotāju statistika liecinot, ka šāgada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar pagājušo gadu, neskatoties uz vispārejo ekonomisko attīstību un autoparka paplašināšanos, benzīna patēriņš Latvijā jau ir samazinājies.