Bet šīs dilemmas risināšanā būtu visnotaļ svarīgi izdarīt secinājumus ne tikai par konkrētiem eksāmena rezultātiem, bet arī par eksaminēšanas sistēmu un, jo īpaši, par atieksmi pret rezultātu apšaubīšanu. Vakar "Kas notiek Latvijā?" diskusija šiem jautajumiem, šķiet, dod papildus pamatu.

Izglītības un eksaminācijas centra (ISEC) procedūras komisijas jau nākamajā dienā pēc eksāmena pieņemtais lēmums atzīt eksāmenu par notikušu, uz turpmāko dienu iebilžu un šaubu fona izskatās arvien šaubīgāks. Šīs šaubas vairo, piemēram, fakts, kas izskanēja vakar diskusijā, ka Izglītības vadītāju asociācijas pārstāvji aicinājuši nesteigties ar šādu lemšanu, bet noskaidrot notikušo.

Simptomātisks ir arī tas, ka komisijas secinājumos melns uz balta ir teikts, ka eksāmena uzdevumi rokrakstā nav adekvāti centralizētā eksāmena darba saturam. Tie ir meli. Salīdzinot rokraksta lapas un oficiālos uzdevumus, redzams, ka uzdevumi ir vieni un tie paši, ar pāris izņēmumiem no 31 uzdevuma. Atšķiras vienīgi teksts, kas, acīmredzot, ir saīsināts, to steigšus pārrakstot. Bet saturs ir ļoti adekvāts.

Un te nav runa uzreiz par pretēju lēmumu, bet par ministrijas un ISEC lēmumu pieņēmēju stilu un attieksmi – pret tiem, kuri apšauba šo lēmumu pieņēmēju darba kvalitāti. Runa ir par to, ka daudz tiek piesaukta izmeklēšana policijā, bet nesteidz atbildīgi paziņot, ka kaut dažu desmitu skolēnu pretenzijas un kopijas, kas apliecina uzdevumu noplūdi, jau ir pietiekams pamats sākt un veicināt notikušā izvērtēšanu un noskaidrošanu pašā izglītības sistēmā, nevis censties to "paslaucīt zem paklāja". Nemaz nerunājot par to, ka nav diez ko korekti izmantot skolēnu pieredzes trūkumu savas pozīcijas aizstāvēšanā un pamatošanā. Tāpat arī varētu objektīvi spriest par iespējām un kritērijiem mainīt augstskolu iestājpārbaudījumu spēles noteikumus, par ko vakar minēja Latvijas Universitātes rektors. Un, protams, būtu vērts publiski izvērtēt, vai uzdevumu sastādīšanas sistēmu nevajadzētu mainīt.

Ir skaidrs, ka šobrīd nevar dot viennozīmīgas atbildes par to, cik lielā mērā eksāmena rezultātu ietekmējuši iepriekš pieejamie uzdevumi un līdz ar to, cik liels ir pamats eksāmenu rezultātu apšaubīšanai. Tomēr ir pamats spriest par to, cik liela būtu "kritiskā masa", gan no faktisku pierādījumu, gan sabiedrisko iebildumu aspekta, lai pieņemtu attiecīgus lēmumus. Protams, liela nozīme varētu būt skolēnu parakstu vākšanas akcijai, turklāt, adekvātāk būtu kā parakstītājus iesaistīt ne tikai tos, kuri paši izmantojuši iepriekš pieejamos uzdevumus, bet arī tos, kuri personiski zina par šādiem gadījumiem un prasa koriģēt eksāmena rezultātus vai to izmantošanu augstskolās.

Pamatīga bumba ir arī ISEC dārziņā – par eksāmena darbu vērtēšanas kritērijiem. Taču, protams, vislielākā atbildība ir un paliek Izglītības ministrijai – apzinoties, ka jebkurš lēmums vienai no pusēm nebūs apmierinošs, tomēr tā pieņemšanu sagatavot un to argumentēt tā, lai pret to būtu pamats izturēties ar respektu un cieņu. Kas šobrīd tā īsti nerodas.