Cerams, ka zemkopības resora solītais izvērtējums par līdzšinējiem iesniegtajiem projektiem sniegs gana detalizētu priekšstatu par pieteikumu reģionālo un nozaru struktūru. Jo tikai tas var būt pamats lietderīgam lēmumam par pieteikumu pieņemšanas atjaunošanu un projektu sijāšanu uz turpmāko divu gadu posmu. Pretējā gadījumā vakar daudz apspriestais princips “kas pirmais brauc, tas pirmais maļ” var tikai vairot nesabalansētību. Savukārt kopumā būtu svarīgs novērtējums, vai sadalījums pa programmām un projekta apjoma limiti ir optimālākie. Protams, būtu arī svarīgs šāds novērtējums no nevalstiskās puses. Jo tas ir pamats, lai spriestu par fondu sadales principiem un saņēmēju skaitu turpmākajā periodā, no 2007.gada, kas, patiesībā, nemaz vairs nav tik tālu. Atšķirībā no zemkopības ministrijas, ekonomikas resora pārstāvis jau nākamajā dienā pēc uzņēmumu modernizācijas programmas apturēšanas operē ar konkrētiem cipariem, runājot par 20-30 miljoniem latu, kas vēl papildus no citām programmām tiks atvēlēti šīs programmas turpināšanai. Šajā gadījumā tas notiek pat bez īpaša vērtējuma par saņēmēju struktūru. Tā kā šeit saņēmēji skaitāmi tikai desmitos, jo saņemamās summas krietni lielākas nekā zemkopības sfērā, tāds beznosacījumu turpinājums nekliedē šaubas – cik tas ir adekvāti, piemēram, visām valsts stratēģijām par tautsaimniecības attīstību, kur minētas konkrētas nozares. Un, jo īpaši, cik tas ir godīgi pret tiem, kuri vēl šobrīd, šogad nevar pretendēt uz šiem līdzekļiem, bet to varētu nākamgad, kad limiti būs izsmelti uz trim gadiem.

Pārejās nozarēs pirmie konkursi tikko notikuši, tāpēc tur versijas par pārdali vēl tikai priekšā, bet visur, arī vakar diskusijā vēl neiesaistītajās nozarēs aktuāla kļūst vērtēšanas sistēma un atklātums par naudas sadali. Līdz šim jau likās, ka par aksiomu un vispārināmu principu kļuvusi atklātība par valsts un pašvaldību pasūtījumu saņēmējiem un valsts vai pašvaldību algotiem darbiniekiem. Eirofondu jomā, it kā atzīstot, ka interesentiem nekas neliedz to uzzināt, tomēr nostāja ir neizrādīt iniciatīvu publiskot informāciju par naudas dalītājiem un saņēmējiem. Nez vai tur trūktu, ko publiski apspriest. Gana savdabīgs piemērs ir vakar atklātībā nākusī ziņa par projektu vērtēšanā pieaicināmo ekspertu darba samaksu, kas, kā izrādās, ekonomikas nozarei ar izglītības nozari atšķiras sešas reizes, bet ar labklājības nozari – divdesmit(!) reizes. Protams, tikai atklātība nav vienīgā profilakse neloģisku vai negodīgu lēmumu pieņemšanai. Tomēr arī tas ir līdzeklis. Un, šķiet, mazliet trūkst konsekvences amatpersonu nostājā, kad runājot par dažādiem citiem aspektiem tomēr tiek atzīts, ka šī ir skola, kurā no kļūdām jāmācās, bet naudas dalīšanas godīgums “a priori” tiek pasludināts kā nodrošināts ar esošajiem vērtēšanas un atklātuma principiem.