Šobrīd lielākā daļa onkoloģisko slimnieku sāpju mazināšanai periodiski tiek ievietoti neatliekamās palīdzības slimnīcās, kur vienas dienas izmaksas ir gandrīz divreiz lielākas nekā paliatīvās aprūpes nodaļās. Tomēr visbiežāk ar vēzi mirstoši cilvēki tiek aprūpēti mājas apstākļos, kur tuvinieki uzņemas ne tikai slimnieku kopšanu, bet arī elementāru medicīnisku aprūpi, ja pašiem nav iespējas algot mediķus, kas veic atsāpināšanas injekcijas.

Gultu ir daudz par maz

„Mums visu laiku ir noslogots. Vienmēr, tikko kāda vieta atbrīvojas, tā momentā cilvēks ir iekšā,” stāsta VSIA „Rīgas Austrumu slimnīca” Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) Paliatīvās nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs. LOC ir pirmā vieta, kur Latvijā ienāca paliatīvā aprūpe – tur 97.gadā tika izveidota Paliatīvā nodaļa, kurā vidēji tiek uzņemti 680-720 onkoloģiski paliatīvi pacienti gadā. Paliatīvā aprūpe tiek definēta kā aktīva, visaptveroša tādu pacientu aprūpe, kuriem radikālas terapijas iespējas ir izsmeltas. Ar paliatīvās aprūpes palīdzību, kas ietver gan sāpju noņemšanu un citu medicīnisku palīdzību, gan vienlaikus arī psiholoģisku, sociālu un garīgu problēmu risināšanu, var uzlabot hroniski slimu pacientu un viņu ģimeņu dzīves kvalitāti, tomēr daudzos gadījumos neārstējami slimie pacienti vairs ilgi nedzīvo. LOC Paliatīvajā nodaļā ir saglabājies sākotnējais vietu skaits – 25. V.Sosārs stāsta, ka vietu skaitu nevar palielināt, jo tik smagas nodaļas principā netaisa lielas, arī pasaules praksē.

Taču pieejamo vietu skaits nav pietiekams, proti, šajā nodaļā parasti ir 15 līdz 20 cilvēku garas rindas, bet dažreiz tās sniedzas pat tuvu 50 cilvēkiem. Lai nokļūtu nodaļā, rindā esošajiem ir jāgaida, mazākais, viena līdz divas nedēļas. Epizodiski rindas mēdzot būt Iecavas veselības un sociālās aprūpes centrā, kurā arī ir paliatīvās aprūpes nodaļa. Centra direktore Mirdza Brazovska skaidro, ka esot arī tādi brīži, kad no 15 nodaļā esošajām gultām aizņemtas ir tikai astoņas. Savukārt Mazsalacas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Edgars Grandāns atzīst, ka uz slimnīcas 10 paliatīvās aprūpes vietām visu laiku ir rindas – parasti tajās gaida pieci līdz 10 cilvēki, un jāgaida esot kādas divas nedēļas.

Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrā (VOAVA) informē, ka nevar sniegt informāciju par to, cik cilvēkiem Latvijā ir vajadzīga paliatīvā aprūpe, jo šāda veida pētījumi neesot veikti. V.Sosārs gan atsaucas uz 2001.gadā noteiktu skaitli – tobrīd aprēķināts, ka visā Latvijā ir aptuveni 10 000 cilvēku tikai ar onkoloģiskajām saslimšanām, kam būtu vajadzīga aktīva paliatīvā aprūpe. Viņaprāt, šis skaitlis būtiski nav mainījies. Uz šī fona kopējais paliatīvās aprūpes gultu skaits valstī – to ir 113 – izskatās ļoti satraucošs. Tiesa, V.Sosārs neuzskata, ka visiem pacientiem būtu nepieciešams atrasties stacionāros. Izmantojot Pasaules Veselības organizācijas aprēķina formulu, kurā tiek rēķināts vajadzīgo gultu skaits uz iedzīvotājiem, ne saslimšanas gadījumu skaitu, iznāk, ka Latvijā onkoloģisko slimnieku paliatīvās aprūpes nodrošināšanai būtu vajadzīgas 125 līdz 130 vietas, kas ir vairāk nekā esošo vietu skaits. LOC Ķirurģijas bloka vadītājs Jānis Eglītis savukārt uzskata, ka Rīgā vien šādiem pacientiem varētu noorganizēt 200 līdz 250 gultas vietu, un tukšas tās nebūtu.

Savukārt tiem slimniekiem, kuru diagnozes nav saistītas ar onkoloģiju, problēma ir daudz lielāka nekā pārāk neliels gultu skaits – par šo cilvēku paliatīvo aprūpi valsts šobrīd nerūpējas. V.Sosārs skaidro, ka ļoti vajadzīga paliatīvā aprūpe būtu, piemēram, sirds asinsvadu slimniekiem. Arī LOC tādos brīžos, kad onkoloģisko pacientu nav tik daudz un ir brīva vieta, paņem kādu citu pacientu, „bet tas ir piliens jūrā”.

Aizņem cita slimnieka vietu

Tā kā visi, kam tas nepieciešams, uzreiz nodaļā iekļūt nevar, pašiem slimniekiem un viņu tuviniekiem jau tā grūtajā situācijā rodas papildu problēmas. V.Sosārs skaidro, ka tiek ieteikti citi varianti, piemēram, sarunāt, ka slimnieks varēs uzturēties citā slimnīcā, vai izsaukt neatliekamo palīdzību, ja stāvoklis ir akūts.

J.Eglīša pārziņā esošās ķirurģijas nodaļas ir tās, no kurām pacientiem visvairāk ir jāpāriet uz paliatīvās aprūpes nodaļu, ja ar ķirurģisko ārstēšanu palīdzēt vairs nevar (pacienti paliatīvās aprūpes nodaļā nokļūst arī no ķīmijterapijas un staru terapijas nodaļām). „Mēdz būt tā, ka nevajadzīgi noguļ tajās nodaļās, nevis šajā, kur vajadzētu,” V.Sosārs atzīst, un J.Eglītis tam piekrīt. „Katru mēnesi ķirurģiskajās nodaļās ir kādi trīs, četri cilvēki, kuriem būtu jābūt citās nodaļās,” viņš apgalvo. Ja paliatīvās aprūpes nodaļā pacients nevar nokļūt, tad viņu mēdz pāris dienas pieturēt ķirurģiskajā nodaļā – tas gan, protams, rada citas problēmas, jo tad mazāk vietas paliek tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešama tieši ķirurģiskā palīdzība. Citi rīcības varianti ir pacientus pārvest uz paliatīvajām nodaļām reģionos vai, ja tas nav iespējams, uz rajonu slimnīcu ķirurģiskajām nodaļām. Ja pacients ir rīdzinieks, tad tuvinieki var to ievietot slimnīcā „Bikur Holim” – ja viņi ir maksātspējīgi. Bet ja nav? „Principā Rīgā to nevar risināt,” saka J.Eglītis, piebilstot, ka tad tuviniekiem slimnieks ir jāņem uz mājām un pašiem jārūpējas par viņu.

E.Grandāns atzīst – ja tas ir vajadzīgs, rindu gadījumā viņi cenšas slimnieku tomēr paņemt ātrāk uz citu vietu rēķina. Tā kā Iecavas veselības un sociālās aprūpes centrā reizēm ir brīvas vietas, varētu domāt, ka citās rindās gaidošos varētu uzņemt šeit. Taču M.Brazovska norāda uz kādu apstākli, kas pārvešanu sarežģī, proti, slimnieka tuvinieki viņu vēlas redzēt vismaz reizi dienā. „Piederīgā tuvums cilvēkiem reizēm ir svarīgāks nekā zāles,” viņa skaidro.

Cilvēki, kam patiesībā ir vajadzīga paliatīvā aprūpe, reizēm izsauc ātro medicīnisko palīdzību, apstiprina Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas galvenā ārsta vietniece Ieviņa Alka. Taču šādu gadījumu, kas ietilpstot nepamatoto gadījumu grupā, esot ļoti neliela daļa. „Šiem pacientiem mēs ārkārtīgi jūtam līdzi. Mēs, protams, izbraucam un darām, ko varam,” viņa stāsta, atzīstot, ka formāli šādiem pacientiem dzīvības glābšana no stacijas puses nav vajadzīga. Konkrētajā brīdī palīdzējuši, ārsti pēc tam arī sniedz informāciju ģimenes ārstiem, taču vest slimnieku uz slimnīcu viņi nevarot, jo tam nav pamata. „To, ka šādas problēmas iedzīvotājiem ir, mēs redzam,” I.Alka nosaka.

Ja neatliekamā palīdzība tomēr izlemj vēža slimnieku stacionēt, tad vismaz Rīgā pacients tiek nogādāts neatliekamās palīdzības slimnīcās. Klīniskās universitātes slimnīcas „Gaiļezers” direktora vietnieks Ēriks Kalniņš stāsta, ka ātrā palīdzība šādus slimniekus ved tad, ja ir krasa pasliktināšanās, taču šādu pacientu vidū ir lielāks letalitātes procents, proti, visās ārstēto grupās kopā letalitāte ir apmēram 3,7%, savukārt pacientiem ar ļaundabīgiem audzējiem tā ir 13% liela (šādu pacientu 2007.gadā slimnīcā bija 1378 jeb 3,8% no visiem ārstētajiem). Rīgas 1.slimnīcā letalitāte ļaundabīgo audzēju grupā ir vēl lielāka – 19%. Slimnīcas „Gaiļezers” Gastroenteroloģijas nodaļā pagājušajā gadā 9,3% no visiem ārstētajiem bija onkoloģiskie slimnieki, Pulmonoloģijas nodaļā tādu bija 7,7%. Taču Ē.Kalniņš uzskata, ka jautājuma nostādne principā ir nepareiza. „Ja es zinu, ka tur ir nepieciešama tikai paliatīva aprūpe, ka tur nevar neko vairs izmainīt, vai ir jēga noslogot neatliekamās palīdzības slimnīcas gultu?” viņš vaicā, norādot uz slimnīcas tehnoloģiju dārdzību, kā arī citu aspektu – ja ārsti nezina, ka slimniekam ir vēzis vai cita saslimšana, savukārt tuvinieki to neatklāj, tad tiek veiktas dažādas izmeklēšanas un analīzes. „Beigu beigās sanāk, ka par velti ir iztērēta nauda, jo mēs tam pacientam līdzēt tā vai tā nevaram,” viņš skaidro. Slimnieka ārstēšana, piemēram, slimnīcā „Gaiļezers” valstij izmaksā daudz dārgāk nekā paliatīvās aprūpes nodaļā – pirmajā gadījumā gultas dienas tarifs ir 36 lati, otrajā gadījumā tikai 19 lati, tātad teju divreiz mazāk.

Jāaprūpē pašiem

Ja uz paliatīvās aprūpes nodaļām ir rindas un ja slimnieku neizdodas ievietot kādā citā ārstniecības iestādē, tuviniekiem atliek vien pašiem aprūpēt slimnieku mājās. Kā stāsta V.Sosārs, daudzi tuvinieki zvana uz LOC un lūdz padomu, kā to darīt. Ģimenes ārsts var pacientam izrakstīt pretsāpju līdzekļus, turklāt onkoloģiskajiem pacientiem tie ir kompensējamo medikamentu klāstā, līdz ar to pieejami bez maksas. „Cits jautājums, kas tagad mājās to visu dara,” uz problēmu norāda Ē.Kalniņš. Viņš skaidro, ka tad, ja tuvinieki mājās spēj slimnieku aprūpēt, injicēt zāles vai likt plāksterus, un ir rezultāts, tad viss ir labi, bet bieži gadās, ka tuvie cilvēki strādā un vienkārši nevar ar to nodarboties, jo aprūpējot vienam ir jābūt mājās.

Tā kā rūpju nasta, kas lielā mērā gulstas uz piederīgajiem, ir ļoti smaga, reizēm redzams, ka viņi šīs rūpes nevēlas uzņemties. Par to liecina, piemēram, ļoti liels šādu slimnieku pieplūdums pirms svētkiem. Arī LOC Paliatīvajā nodaļā, kā atklāj V.Sosārs, pirms svētkiem ir īpaši garas rindas, jo tuvinieki, kas citā laikā aprūpē pacientu, vēlas izbraukt prom no mājām.

Februāra sākumā LOC tika atklāts bezmaksas Psiholoģiskās palīdzības tālrunis onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem. Sociālā darbiniece Ramona Kokina, kas atbild uz telefona zvaniem, stāsta, ka viņu pamatpakalpojums ir uzklausīt cilvēkus un sniegt viņiem psihosociālu un emocionālu atbalstu – gan pašiem slimajiem cilvēkiem, kas zvanot vairāk, gan tuviniekiem, kuriem arī ir vajadzīgs psiholoģisks atbalsts. Dienā piezvanot ap 10 cilvēkiem, un kopumā aptuveni 10% zvanītāju esot cilvēki, kas kopj savu slimo tuvinieku un ir „izdeguši, noguruši, un grib zināt, vai paliatīvo aprūpi vispār var saņemt”.

Kas citur pasaulē ir, Latvijā nav

V.Sosārs skaidro, kā sistēmai būtu jādarbojas: cilvēks, kuram ir nepieciešama paliatīvā aprūpe, nokļūst šādas aprūpes nodaļā, apmeklē dienas centru (tajā dienas laikā tiek sniegta aprūpe, bet vakarā pacients dodas mājup), vai arī tiek aprūpēts mājās, kad pie viņa aizbrauc dienas centra mobilā brigāde. Taču šādu dienas centru, kas sastopami citās valstīs, Latvijā nav, arī mobilo izbraukuma grupu pieaugušajiem nav. Ar šiem mehānismiem tad arī varētu nodrošināt aprūpes pieejamību visiem 10 tūkstošiem cilvēku, kam tā vajadzīga. J.Eglītis savukārt uzsver, ka problēma ir ģimenes ārstu līmenī, jo, kamēr Rietumos uz vienu ārstu ir vairāki citi, kas viņam palīdz, Latvijā labākajā gadījumā palīgā ir viena medicīnas māsa. Ja palīgu būtu vairāk, varētu veikt atsāpināšanu un citādi palīdzēt, pacientam dzīvojot mājās.

VOAVA dati liecina, ka kopš 2004.gada stacionāro iestāžu finansējums paliatīvajai aprūpei ir pieaudzis no 37 tūkstošiem latu līdz 960 tūkstošiem latu, ārstēto pacientu skaitam tai pat laikā pieaugot no 915 līdz 2539 (plānotais pacientu skaits 2008.gadā). M.Brazovska valsts atbalstu šai nozarei vērtē līdzīgi kā atbalstu visām citām medicīnas nozarēm. „Protams, naudas ir daudz par maz,” viņa saka.

Līgumus neslēgs

Šobrīd bez jau minētajām ārstniecības iestādēm paliatīvo aprūpi sniedz arī Ventspils slimnīcā, Irlavas Sarkanā Krusta slimnīcā un Līvānu slimnīcā. Savukārt Iecavā un Mazsalacā no nākamā gada paliatīvās aprūpes nodaļas varētu tikt arī likvidētas – šīm iestādēm gada beigās beidzas līgumu termiņš, un jaunus līgumus ar tām nav plānots slēgt. M.Brazovska ir gatava risināt šo problēmu Iecavas iedzīvotājiem, kopā ar pašvaldību cenšoties izveidot mājas aprūpes dienestu un izmantojot ambulatoro paliatīvās aprūpes kabinetu. Taču visi viņas vadītajā iestādē esošie pacienti nav iecavnieki. „Man nav ministrijas viedokļa par to, kur šie pacienti tālāk nokļūs,” viņa atzīst. E.Grandāns paliatīvās aprūpes nodaļas likvidēšanu redz kā skumīgu notikumu, jo darbs šādā nodaļā ir grūts personālam. „Mums ir izveidojies personāls, kam ir pieredze ar šādiem slimniekiem, un man ir žēl, ka tagad tā pieredze vairs netiks izmantota,” viņš pauž savu viedokli.

Lēmums tālākus līgumus neslēgt ir saistīts ar struktūrplāna īstenošanu, taču Veselības ministrijas Komunikāciju departamenta direktore Egita Pole uzsver, ka lēmums vēl nav galīgs. „Bet pakalpojums nekur nezudīs jebkurā gadījumā,” viņa apgalvo. Ir iespējams, ka līdzekļi pāriet uz kādu lielāku ārstniecības iestādi, kurā tiek atvērta jauna nodaļa.

Jauni pasākumi – būs vai nebūs?

Janvāra beigās ar veselības ministra Ivara Eglīša rīkojumu tika izveidota darba grupa, kam līdz vasaras vidum jāizstrādā onkoloģisko slimību kontroles programma. Viena no četrām apakšgrupām tajā strādās tieši pie paliatīvās aprūpes jautājumiem. VM Veselības aprūpes departamenta direktors Reinis Joksts, kas ir minētās darba grupas vadītājs, atzīst, ka šobrīd par jauniem pasākumiem vēl neko nevar prognozēt, jo darbs ir tikko sākts un ir ļoti dažādi piedāvājumi. „Galvenais mērķis – uzlabot aprūpes pieejamību un kvalitāti,” viņš skaidro.

Pats veselības ministrs I.Eglītis gan uzskata, ka paliatīvā aprūpe Latvijā nav pietiekama un vēl ilgi nebūs pietiekama, taču sagaida, ka jau tuvākajos gados situācija strauji uzlabosies, īstenojot struktūrplānā paredzēto. „Daudz kas jau tiek darīts, slimnīcās tiek veidotas paliatīvās aprūpes nodaļas, tiek apmācīts personāls,” ministra viedokli atklāj viņa padomnieks Modris Sprudzāns.

Paliatīvā aprūpe jānodrošina 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Pašlaik, vadoties pēc struktūrplāna noteikumiem, tiek piedāvātas 39 gultas vietas uz miljonu iedzīvotāju. Tātad nodrošinājums ar gultas vietām ir nepietiekams. Tā rezultātā veidojas rindas uz paliatīvās aprūpes pakalpojumiem un daudzos gadījumos pacienti nesaņem nekādu palīdzību. Kvotu ierobežojuma dēļ 20-25% slimnieku mirst ciešanās, nesagaidot vietu stacionārā. Vai tiešām 17 neatkarības gados Latvijas veselības aprūpes speciālistiem un par to politiski atbildīgajām personām nav pieticis gribas, naudas, drosmes, atbildības, lai sāpēs mirstošiem slimniekiem pēdējo dzīves posmu padarītu cilvēka cienīgu? Turklāt, kā tika noskaidrots šī materiāla tapšanas gaitā, valstij pat nav oficiālas informācijas par to, cik cilvēkiem Latvijā ir nepieciešama paliatīvā aprūpe. Tai pat laikā divas no funkcionējošām paliatīvās aprūpes nodaļām, visticamāk, tiks slēgtas. Ko tālāk?