Pēc ieilgušajiem visnotaļ piezemētajiem iekšpolitiskajiem strīdiem un atceroties gluži nesenās pretrunas starp materiālām un morālām vērtībām, runājot par Eiropas Savienību, tēma par 9.maiju piespiež atjaunināt globālu domāšanu par Latvijas vietu pasaulē un mūsu valsts aktivitātēm starptautiskajās attiecībās.

Latvijas Republikas diplomātijai ir gana īsa vēsture un tajā lielā mērā ir dominējušas vai nu šauras izvēles iespējas, vai arī atsevišķu personību noteikts viens vai cits stils un rīcība. Pēdejos gados vairākkārt daudzināts jēdziens – reālpolitika. Gan par karu Irākā, gan par atsevišķiem citiem jautājumiem, ko, tā teikt, jālemj „kā vajag”. Nereti tas bijis pretrunā ar sabiedrībā valdošo viedokli, bet, šķiet, vairākkārt arī šie lēmumi bijuši ilgtermiņā vēsturiski pamatoti. Tomēr šajā reizē, šķiet, ir brīdis, kad politiskās rīcības variācijas atkal būtu jāpārvērtē – spriežot par to, kas ir mērķi, un kādi ir līdzekļi to sasniegšanai. Jo bez pietiekamas argumentācijas gan starptautiski, gan Latvijas sabiedrībai, lēmums par 9.maiju un jebko citu Krievijas kontekstā būs risks, kara un okupācijas terminoloģijā runājot, kļūt nevis par uzvarētājiem, bet – upuriem. Atkal.

Vakarvakara diskusija, akcentējot aktuālos tematus, bet paralēli meklējot atbildes uz aktuālajiem jautājumiem jaunās ārpolitikas koncepcijas projektā, šķiet, kopumā uzrādīja aktualitāti, ka līdzās šķietami skaidrām tēzēm par to, ko darīt, pietrūkst ideju, iniciatīvu vai principu, kā to darīt. Tas attiecināms ne tikai uz 9.maiju, bet uz attiecībam ar Krieviju kopumā, kur dažādās starptautiskās instancēs Latvija visbiežāk „spēlē no aizsardzības”, gan, piemēram, attiecībā uz aktivitātem Baltkrievijā vai Ukrainā, vai arī (ne)spējā uzstāties ar oriģināliem piedāvājumiem, izmantojot pilnās balstiesības ES un NATO. Būtu vērtīgi, ja ārpolitikas pamatvirzienu apspriešanā Saeimā šajā jomā notiktu papildinājumi un attīstība. Protams, vēl jo labāk, ja šie papildinājumi un attīstība sāktos jau tagad, ar atbildīgu diskusiju un spriedumiem par 9.maiju.