Politiskais ir lēmumu pieņemšanas līmenis. Jaundžeikars nav pirmais ministrs, kurš grib mainīt policijas vadību. Tomēr šīs nostājas komentāru un pamatojuma evolūcija pēdējo nedēļu laikā kopš slepkavības Valmierā nav tik konsekventa, lai rastos viennozīmīga pārliecība, vai šīs kadru maiņas vairāk nav saistītas ar politisku izrādīšanos vai ar subjektīvām interesēm sev tuvākus cilvēkus iecelt augstos amatos.

Tai pašā laikā ne mazākas šaubas rada arī premjera Aigara Kalvīša straujā nostājas maiņa, sākotnēji paužot kategorisku neapmierinātību ar policijas darbu, bet tagad aicinot uz ministra un ģenerāļa izlīgšanu. NATO samita apdraudējums nez vai ir īpaši pārliecinošs arguments. Lai cik neprecīza nebūtu kāda ministra informācija par iedzeršanu Valmierā vai summām pasaules hokeja čempionāta apkalpošanai, fakts paliek fakts, ka slepkavība Valmierā bija kārtējais ar alkoholu saistītais un profesionāliem parametriem neatbilstošs notikums policijā, kam ir letālas sekas. Arī iekšlietu ministra ziņojums par valsts policijas vadības neizdarītajiem darbiem tomēr ietver faktus, ko nevar nosaukt tikai par politisku grūstīšanos. Pie šādas retorikas, iepretim šaubām par ministru, nevar izslēgt, ka arī premjera izteikumi ir populisms vai arī saistīti ar kādiem apsvērumiem par "oranžo" ietekmes vairošanu iekšlietu resorā.

Uz šī fona arī Zaščirinskis, neatkarīgi no veselības stāvokļa, un arī viņa tuvākie līdzgaitnieki policijas vadībā sāk izskatīties pēc politisko spēļu dalībniekiem. Tāpēc no faktoloģiskā viedokļa šobrīd būtu ļoti adekvāti iespējami atklāti izpreparēt, cik pamatots ir policijas priekšnieka pienākumu pildītāja Arvīda Marhela vakar diskusijā izteiktais apgalvojums, ka lielākā daļa no ministra ziņojumā uzskaitītajām pretenzijām ir nepamatotas. Arī disciplinārlieta pret policijas priekšnieku, kas, pēc ministra vārdiem, vakar ierosināta, varētu veicināt lietišķāku izvērtējumu. Tikpat būtisks būtu turpinājums arī vakar polemikas starp Lindu Mūrnieci un ministru izraisītajām versijām par to, kurš brālēns vai cits radinieks kādu motīvu dēļ ieguvis vai zaudējis kādus amatus, kurš ministrijā un policijā kādus atšķirīgus nosacījumus noteicis iepirkumu konkursos un tamlīdzīgi.

Policija, kā jau tas ierasts "spēka struktūrā", ir visnotaļ noslēgta sistēma, kurā grūti sasniegt tik lielu atklātību kā citur. Līdzīgi kā armijas sfērā, allaž ir iespējamas domstarpības, ne vienmēr tikai negatīvi vērtējamas, starp militāristiem un viņu civilajiem pārraugiem. Taču šībrīža vai, precīzāk, pēdējā gada kaislības ap policijas vadības maiņu, finansēm un tamlīdzīgi var dot pozitīvu rezultātu, ja savstarpējā "skaldīšanās" nostiprinās atklātību, kur tas nepieciešams, un vairos pārmaiņu motivāciju. Un ja tas viss šobrīd nenoslīks priekšvēlēšanu politiskajos akačos. Tikmēr sliktā ziņa ir tas, ka arī šajā politiskajā četrgadē, slīkstot krīžu ugunsdzēšanā, ne politiskā, ne profesionālā līmenī nav radīta ilgtermiņa stratēģija par policijas perspektīvu ar labāku servisu un kompetenci – lai no tā būtu labums katram no mums, lai kādā statusā iznāktu ar policiju saskarties.