Ja runā par aktuālāko jeb operatīvāko jautājumu plānošanu, te nu gan netrūkst apšaubāmu lietu. Jau decembrī Ivara Godmaņa vadītās valdības deklarācija izraisīja smaidu, lasot pirmajā apakšvirsrakstā tekstu „neatliekamie uzdevumi, kas valdībai izpildāmi jau tuvākajos gados”. Savdabīga neatliekamība, kas jārisina gados, nevis mēnešos. Uz šī fona, maigi izsakoties, neviennozīmīgs ir arī neatliekamo darbu saraksts, ko apstiprināja pagājušajā nedēļā un kas sāk rotaļāties ar 100 dienu atskaites punktu, rēķinot to, nevis no valdības apstiprināšanas, bet plāna apstiprināšanas datuma, izstiepjot šo termiņu nu jau gandrīz četru mēnešu garumā kopš valdības darba sākuma. Absolūti lielākā daļa no šajā plānā minētajiem darbiem ir dažādu ziņojumu vai plānu izstrādāšana un sagatavošana. Turklāt, par daudziem jautājumiem tiek plānota lēmumu projektu sagatavošana, bet nav pat nekādu mājienu, kurā virzienā un pēc kādiem kritērijiem būs šī lēmuma saturs – piemēram, par daudz apspriestajām elektroenerģijas jaudām. Savukārt par allaž daudzināto labklājības sfēru ir tikai plāni gatavot ziņojumus par iespējām paaugstināt pabalstus garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai vai par finanšu līdzekļu nodrošināšanu pensiju indeksācijai. Kas būs neatliekamais darbs, ja nebūs pietiekamu iespēju un finanšu līdzekļu, kā tas allaž notiek, par to gan skaidrības nav. Šādus piemērus varētu turpināt. Iespējams, ka daudz pārliecinošāks šis neatliekamo darbu plāns būtu, ja tajā būtu saglabāti nevis daudzi desmiti, bet vien pārdesmit svarīgākie punkti, par kuriem valdība apņemtos šajās simts dienās vai nu radīt publiski apspriežamus projektus vai pieņemt tādus vai citādus lēmumus.

Vienlaikus kā vakar uzskatāmi atklāja debates par ekonomikas jautājumiem valdības rīcības plānā varētu sagaidīt daudz vairāk konkrētības par dažādiem ekonomikas stabilizācijas un attīstības jautājumiem vai arī, kas varbūt pat vēl labāk, gatavību dažādiem ekonomikas attīstības scenārijiem šajā tik nestabilajā situācijā. Un šis jautājums jau saistās ar prognozēm par notiekošo un to mērīšanu. Tai skaitā par valdības un konkrētu resoru darba rezultatīvajiem rādītājiem, kas var skaidrāk raksturot mērķi, ja tas apraksta formā palicis neskaidrs. Piemēram attiecībā uz vakar debatēs pieminēto mazo lauku skolu likvidēšanu jeb skaita samazināšanu – bez ministres un premjera skaidrojuma, ka viņu plāns ir pamatskolas neslēgt, bet vidusskolas gan koncentrēt, nu nekādi no valdības rīcības plāna nevar izlobīt, ka to nozīmē teksts „izstrādāt izglītības iestāžu tīkla attīstības modeli, veikt finanšu līdzekļu ekonomijas aprēķinu un izstrādāt priekšlikumus to novirzīšanai pedagogu samaksas paaugstināšanai un izglītības infrastruktūras attīstībai”.

Protams, par visu prognozes nevar radīt. Un varbūt arī nevajag. Bet vajag atklātību informācijā un lēmumu pieņemšanas procesā. Jo galvenais faktors, kas šobrīd trūkst plānu īstenošanā, ja spriežam pēc skatītāju aptaujas, ir nevis to pārliecinošs saturs, bet ticība to īstenošanai. Un te nu vietā ir jautājumi par mērķiem, principiem un vērtībām visplašākajā nozīmē. Valdības deklarācijas preambulā tika mazliet mēģināts uz to atbildēt – pieminot eiropeiskus dzīves standartus un vidusslāni kā pamatu demokrātijai. Tomēr tas nav daudz. Savukārt praksē visa sākums ir varas atklātība, ieklausīšanās sabiedrībā un tās argumentētu viedokļu respektēšana. Vienu piemēru atklātības jomā šonedēļ tajā pašā otrdienas sēdē, kurā apstiprināja valdības rīcības plānu, labi parādīja cits darba kārtības punkts, uz ko trāpīgi „Kas notiek Latvijā?” mājaslapā norādīja viens no komentāru autoriem – valdība ne tikai izskatīja ziņojumu par enerģijas cenu izmaiņām slēgtā sēdē, kas vēl būtu pieņemami, bet arī par nepieejamu padarījusi pašu ziņojumu, kam nu gan nez vai pienāktos būt slepenam. Īpaši jau tāpēc, ka tieši ar šo cenu jautājumu saistās visplašākās ekonomisko un sociālo jautājumu prognozes. Tā kā pietrūka laika to pieminēt diskusijā, jau pēc raidījuma pajautāju to ekonomikas ministram un premjeram. Iesākot ar atrunām, ka tas ir regulatora jautājums un valdība jau par to neko nelemj, galu galā Ivars Godmanis atteica: „Nākamreiz neslepenošu.” Cerams, arī šī nostāja kļūs par daļu no valdības plāniem.