Var nepatikt viens vai otrs arodbiedrību līderis un var likties neadekvāta vai pārak šaura viena vai cita arodbiedrību izvirzītā prasība. Taču ir fakts ir tas, ka smieklīgi minimālo atalgojumu saņēmēju un abpus nabadzības slieksnim dzīvojošo ir nesamērīgi daudz. Arodbiedrību līderiem, un tas bija redzams arī vakar diskusijā TV studijā, pietrūkst argumentācijas konteksta vai mēroga, taču pie varas esošo koalīcijai pietrūkst atbildības vai jebkā cita, katrs var par to spriest pats, lai notiekošo uztvertu kā krīzi un meklētu tai daudz kardinālākus risinājumus. Un šadā situācijā streiki var būt līdzeklis, lai pārbaudītu vēl vienu saziņas formu.

Ir gana paradoksāli, ka Saeimas valdošā koalīcija, izskatās, pat negrasās valdības akceptēto nākamā gada valsts budžeta projektu pēc būtības izvērtēt vai pārvērtēt. Un vienīgais normatīvais dokuments, kas šobrīd parlamentā ir aktuāls arodbiedrību pretenziju kontekstā, ir streiku likuma grozījumi, kuri paredz apgrūtināt streiku rīkošanas iespējas.

Var piekrist, ka, pat ja valsts budžetā tiktu iekasēti vēl vairāki simti miljonu nodokļos un būtiski ierobežots nelegālais darbs un nelegālās darba samaksas, nevarētu apturēt aizbraucējus, kuri dodas strādāt uz Iriju un citur. Tomēr tas apstādinātu tos, kuri brauc izmisuma dēļ un, aizbraucot atstāj gan valsti, gan savas ilūzijas par šo valsti. Tāpat arī varbūt nenodzertos vai kā citādi neieslīgtu bezcerībā arī tie, kuri pat nekur neaizbrauc. Un šai kontekstā, iespējams, streiki var būt arī mērķis. Kā līdz šim nerealizēta noskaņas, apziņas un protesta forma, kā simbols sabiedrības un varas attiecībām. Vienīgi jāpatur prātā, ka tikai streiki šīs attiecības vēl nevar mainīt, tie var mainīt tikai turpmāko attieksmi un rīcību.