Kas notiek Latvijā – kādi būs valsts nākotnes plāni? Manuprāt ļoti trāpīgs ir spriedums par to, ka politiķi un arī liela daļa akadēmisko aprindu dzīvo savu spēles noteikumu un jēdzienu radītajā virtuālajā pasaulē, bet paralēli eksistē reālā pasaule. Rezultāti nebūs tikai tāpēc vien, ka līdzšinējo plānu vai koncepciju vietā radīs jaunas stratēģijas. Domāšana nekļūs stratēģiskāka no daudzināšanas, ka jāsāk domāt stratēģiski. Reiz kāds prātīgs cilvēks teica, ka pseidokristīgas partijas izveide diskreditēs kristīgas politikas ideju Latvijā uz ilgiem gadiem. Līdzīgi – ja šis stratēģiju uzstādījums nesavienos virtuālo un reālo, teorētisko un praktisko, tad stratēģisms lielā mērā būs nokauts un nāksies pārtikt tikai no taktikas.

Nenoliedzami, labs ir plāns, starp politiķu un birokrātijas darbību no vienas puses un praktiķiem no otras, attīstīt akadēmiski bāzētas analīzes par to, kas notiek. Arī līdzšinējo plānu starpnozaru izvērtēšana ir vajadzīga. Pašas SAK izveide un komentari par tās uzdevumiem, tai skaitā vakar, faktiski apliecina, ka politiskie stratēģi un valsts pārvalde netiek ar savām funkcijām galā – ne pēc formas, ne satura, un citā līmenī tiek mēģināts radīt viņiem špikeri. Tomēr vispirms būtu jāapzinās, ciktāl recepte ir vērtēt līdzšinējos plānus vai radīt jaunas stratēģijas, bet ciktāl ir citi iemesli, kāpēc tās nevar tikt realizētas. Piemēram, vai visģeniālākās koncepcijas ko mainīs, ja nebūs pienācīgāka motivācija, konkurence, bet arī paškontrole valsts sektora darbībā. Vai arī, cik loģiski ir cerēt uz tiesiskiem un godīgiem principiem, ja tos jāievieš tiem pašiem, pret kuriem ir tik daudzas bez sankcijām palikušas pretenzijas.

SAK ir nodibināta pirms mēneša. Nez, vai vajag īpašas smadzeņu vētras, lai tās iniciatore vai priekšsēde definētu konkrētākas atbildes uz vismaz dažiem pamatjautājumiem par aktuālākajām tēmām. Piemēram, ka pamatmērķi, lai vērtētu politikas izmaiņu nepieciešamību, ir starptautiskās konkurētspēja, iedzīvotāju labklājība, tiesiskuma un taisnīguma progress pēc “mežonīgā kapitālisma”, un nacionālo attiecību uzlabošana. Līdz ar to, vistuvākajā laikā pētāmie un apspriežamie jautājumi ir, piemēram, investīciju nepieplūšanas vai “smadzeņu aizplūšanas” tendences, sabiedrības garīgā un fiziskā veselība, kā arī ekonomisko, politisko, tiesisko un vēl citu faktoru, iespēju un risku izsvērums Latvijas attiecībās ar Krieviju. Šādā uzskaitījumā nevajadzētu ietilpst vēl arvien steidzamu interešu risināšanai specifiski Eiropas Savienības sfērā, jo to solījies darīt Eiropas lietu birojs, lai gan arī tā cilvēku un materiālie resursi ir daudzkārt mazāki kā mazākajām valsts iestādēm. Vēl viens aspekts varētu būt par medijiem, kuru radītā realitāte gan pa daļai atspoguļo abas iepriekš minētās. Mēdiji ir brīvi rakstīt, runāt vai rādīt dažādi, un, šķiet, vārda brīvības izpausmēm vēl ir plašas nerealizētas iespējas mediju brīvības ietvaros. Taču preses vara būtu, ja uz medijos atspoguļoto, kad vairs nav tikai viedokļi, bet simptomātiski fakti, atbildīgie daudz biežāk reaģētu, pārbaudot un ņemot vērā to savos izteikumos vai lēmumos, spēles noteikumu noteikšanā un kontrolē. Galu galā, atceroties seno mācību – varbūt ne tikai specdienestu informācija lielākoties var rasties no preses, bet arī stratēģijas vai akadēmiskie pētījumi varētu balstīties uz jau publicēto.

Vakarvakar diskusijas labā ziņa, nenoliedzami ir pats sarunas fakts – ka Valsts prezidente piedalās publiskā diskusijā ar dažādu nozaru lietpratējiem. Un pēc visjaunāko laiku ārpolitikas maratona ar iekšpolisko saasinājumu starpfinišiem, iespējams, ir neadekvāti prasīt no viņas gan konkrētas prioritātes, gan viņas pašas rīcības plānus attiecībā gan pret varnešiem, gan tautu. Taču sliktā ziņa ir tas, ka trūkst, kam vairs to prasīt. Mūsu tik savdabīgā genofonda vienai daļai ir spējas darboties tā, lai pašiem tiek un vēl valsts kasē būtu arvien vairāk, tāpēc ugunsgrēks it kā nedraud. Taču process notiek gana divkosīgi, slēpjot riebumu un vairojot egoismu, pa vidu sadzīvojot ar patriotiskiem dullajiem daukām un vēl dažnedažādiem tipāžiem. Runā vienu, notiek kas cits. Turpinot līdzību spēles, - ņemot vērā ziemeļniecisku miermīlību, kalpu tautas sadomazohistismu vai vēl kādus citus iemeslus, šādā stilā var rullēt vēl nepārskatāmi ilgi, un, visticamāk, sliktāk nebūs, pat būs labāk. Tikai tādā stilā bezgaldaudzas iespējas būs vienkārši norullētas.