“Jaunais laiks” kriminālprocesa uzsākšanu Ekonomikas policijā par Krišjāņa Kariņa veikto eirofondu naudas piešķiršanu firmai “S&G” novērtēja kā “kritisko masu”, lai izteiktu ultimātu Aigaram Kalvītim, prasot Latvijas Pirmās partijas aiziešanu no valdības. Emocionāli šāda nostāja ir saprotama. Racionāli vērtējot, rodas jautājumi. Ja tiek prasīta visas partijas aiziešana no valdības, tad ir runa par jau vairākkārt pēdējās nedēļās kopš Jūrmalas telefonsarunu skandāla pieminēto kolektīvo atbildību. Runājot par partijas nostāju pret Aināru Šleseru, to varētu prasīt.

Tomēr tad partijas promiešana no koalīcijas netika prasīta. Tagad par kriminālprocesu tiek prasīta iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara demisija, kas vakar TV studijā izskanēja arī no Einara Repšes mutes. Taču trūkst skaidras argumentācijas, kāpēc visā šai epopejā premjeram būtu jāpieprasa bērnu un ģimenes lietu ministra Aināra Baštika demisija, ja “Jaunais laiks” tomēr negāž šo valdību kopumā un negrib veidot jaunu.

Kriminālprocesa jautājumam ir divas puses – politiskā un tiesiskā. Bet, paradoksālā kārtā, “Jaunais laiks”, trīs dienas paužot sašutumu par kriminālprocesa uzsākšanu, tā arī nav pat mēģinājis realizēt elementaru juridisko procedūru – iesniegt sūdzību prokuroram ar prasību izvērtēt šī procesa nelikumību un to izbeigt. Tāpat arī dziļā grāvi ir iebraukts, kā galveno pretargumentu izvirzot, ka Kariņš ir godīgs cilvēks, nevis punktuāli definējot, kādus lēmumus ministrs pieņēmis, un kāpēc. Tiesa gan, te varētu būt neviennozīmīgas detaļas – piemēram, par to, ka par pirmo no “S&G” diviem eironaudu pieprasījumiem Kariņš lēmumu 2005.gada maijā parakstījis pats, bet pēc dažam nedēļām, lemjot par otro, ētisku apsvērumu dēļ atteicies no lēmšanas un uzticējis to ministrijas valsts sekretāram. Loģiski rodas jautājums, kāpēc tas netika darīts jau uzreiz. Bet, vienlaikus, tieši šāds vērtējums būtu daudz pārliecinošāks skaidrojums nostājai, ciktāl te var runāt par ētiku, cik – par kriminālu.

Saistībā ar kriminālprocesu šis gadījums atklāj jautājumus ne tikai attiecībā uz politiku, bet arī uz valsts tiesisko kārtību. Šobrīd izskatās, ka ļoti dažādos šaubīgas likumības gadījumos ir plašas iespējas rosināt kriminālprocesus, plaši traktējot likuma pantu, ka pastāv “reāla iespēja”, ka noticis noziegums. Un tas ir jautājums, vai valstiski, juristiem un politiķiem, nav jāpārvērtē, vai šī jaunā likuma burts atspoguļo tā garu. Sekojot piemēram ar Saeimas deputāta Oļega Deņisova iesniegumu par Krišjāni Kariņu, tas var kļūt gan par politisku, gan ekonomisku vai vienkārši privātu rēķinu kārtošanas līdzekli. Vienlaikus, trūkst skaidru principu, kuros gadījumos attiecībā pret amatpersonām būtu piemērojams šis, neapšaubāmi, reputāciju smagi iedragājošais process, bet kuros gadījumos pietiek ar notikušā izvērtējumu, pārbaudi bez vārda “krimināls” un, varbūt, attiecīgu normatīvu pilnveidošanu vai vēl ko citu.

Līdz ar to, šobrīd drīzāk nejaušība, nevis likumsakarība ir tas, ka līdzās Kariņam pie kriminālprocesa zvana nav kārti visas strīdīgās partiju trijotnes pārstāvji. Attiecībā uz Aināru Šleseru tas varētu būt daudz piesauktais vienpersoniski dalītais ceļu rezerves fonds. Attiecībā uz tautpartijieti Jāni Lagzdiņu Repše vakar TV diskusijā jau deva mājienus, vai tikai Lagzdiņam pašam neesot kāds kriminālprocess. Nāk atmiņā Repšes demisijas laikā notikusī skaidrošanās par informācijas izpaušanu – ja kriminālprocesi top tik vienkārši, tad Lagzdiņš jau varētu būt figurants šādā procesā.

Atgriežoties pie valdības un “kritiskās masas”, šķiet, ka “Jaunais laiks” savos argumentos šobrīd sametuši vienā putrā dažāda rakstura un līmeņa notikumus. Jūrmalas telefonsarunu skandāls tomēr bija un ir vissvarīgākais no tiem. Taču “Jaunais laiks” nav izmantojis iespēju pieprasīt visiem koalīcijas partneriem šo lietu skaidrot un no tās izdarīt secinājumus politiskajā līmenī ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas palīdzību. Šai gadījumā kreiso partiju frakciju ierosinājums par šadu izmeklēšanu bija gluži loģisks. Jo īpaši skumji būtu, ja starp iemesliem šo procesu nevirzīt, bijusi jaunlaicēnu bažas, ka var atklāties kas netīkams arī par kādiem viņu biedriem. Savukārt ar jebkuras partijas aiziešanu no valdības Jūrmalas skandālā skaidrāki secinājumi neradīsies.

Uz visa šī fona valdība kļūst vairāk par līdzekli politisko cīņu realizācijai, nevis par līdzekli valsts pārvaldīšanai. Diemžēl arī pārējie strīdnieki, lai gan ik pa brīdim piesauc vēlmes pēc stabilitātes un kompromisiem, iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem uzdevumiem, faktiski nekādas piekāpšanās un kompromisu tendences nedemonstrē.

Ne Pirmā partija ir gatava atkāpties no sava aicinājuma Kariņam demisionēt un atzīt, ka kriminālprocesa rosināšana būtu krietni vien jāpārvērtē, ne arī Kalvītis ir gatavs atzīt, ka gan viņa, gan politisko konkurentu vārdi un darbi par atsevišķiem ministriem un partijām ir bijuši gaužām nesamērīgi un maināmmi. Nemaz nerunājot par ZZS, kuri ērti pieklusuši, necenšoties kļūt pat par lubrikantu, kā nesen Augusts Brigmanis nodēvēja savu apvienību.

Līdz ar to, katrs spēlē savu spēli. Ar vienu valdību. Politiski kāds varbūt būs ieguvējs. Valstiski pagaidām šķiet – neviens.