Šeit pieejami „Kas notiek Latvijā?” vadītāja un redakcijas raksti saistībā ar raidījumā apspriesto vai citām aktualitātēm. 14.11.2019.
 

Četrgades bilance – materiālā un morālā

9.Saeimas vēlēšanas

05.10.2006. Jānis Domburs  A A A Komentāri: 0
Kārtējo priekšvēlēšanu programmu un solījumu fons, pēc definīcijas, var būt ļoti dažāds – atkarībā no priekšvēstures. Šoruden šī priekšvēsture ir ļoti pretrunīga, bet tai pašā laikā ar līdzīgiem atskaites kritērijiem pie varas bijušajiem un esošajiem, jo jaunu spēcīgu alternatīvu nav. Tas liek jautāt, ciktāl varas izmantošanas procesā notiek vai nenotiek evolūcija. Vakardienas "Kas notiek Latvijā?" debates par aizvadītās četrgades izdarīto un neizdarīto ļauj izteikt dažas versijas.

Neapšaubāmi, aizvadītie četri gadi bija straujākās ekonomiskās attīstības laiks valsts pēdējo pārdesmit gadu vēsturē, kombinācijā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Tomēr šīs ekonomikas virzības konsekvences no valsts un konkrētu varas partiju puses arvien vēl ir visnotaļ apšaubāmas.

ES fondu sadales pirmais posms atklāja daudzas problēmas – finanšu sadale rindas kārtībā radīja nelīdzsvarotību gan reģionālā, gan nozaru aspektā. Turpmākajiem gadiem it kā ir ņemtas vērā mācības, tomēr vēl būtu apspriežams, ciktāl tikko akceptētās programmas ir veiksmīgas un pamatotas.

Pēc tam, kad pirmās eirofondu sadales pamatojuma dokuments tika novērtēts kā atrakstīšanās Briselei, tapa nākamais Nacionālais attīstības plāns, kas guva jau daudz lielāku uzmanību pašu mājās. Vērtējumi, kā zināms, arī par to ir pretrunīgi, lai gan nevar noliegt, ka šis bija vismaz solis stratēģijas virzienā ar nevalstiskā sektora iesaisti. Tomēr konkrētu rīcības plānu virknē aktuālo nozaru vēl arvien trūkst un to nevar norakstīt uz politiskās opozīcijas nemieru, jo pamatojums ir tieši privātsektora neapmierinātība. Centrālais ir izglītības sistēma, kurā, lai kādas kustības notikušas Latvijas vēstures, ētikas un kristīgās mācības, humanitāro un eksakto virzienu jautājumos, vēl arvien kvantitāte ne tuvu nedod to kvalitāti, ko prasa darba tirgus. Arī migrācijas vai, precīzāk, imigrācijas jomā konsekvenču trūkst.

Uz visa šo fona aizvadītā četrgade bija arī augstākās inflācijas laiks pēdējos desmit gados, kas nevairoja labsajūtu ne darba devējiem, ne darba ņēmējiem privātsektorā, ne strādājošajiem valsts pārvaldē. Protams, pievienošanās eirotelpai veicināja cenu pieaugumu, tomēr ir vairāki jautājumi, kurus nevar nosaukt par pienācīgi risinātiem, bet kuri varētu veicināt kārtību šajā jomā kontekstā ar budžeta apjomu, – nodokļu sistēma kopumā (kontekstā ar minimālo algu un neapliekamo minimumu, kā arī ienākumu deklarēšanas sistēmu) un nekustamo īpašumu sfērā it īpaši (kur vēl neskaidrs ir arī jautājums par zemes politiku, ko privatizācijas noslēgšana vēl ne tuvu nerisina).

No budžeta, protams, izriet virkne citu mazatrisinātu problēmu, kur viena no centrālajām ir atalgojums valsts pārvaldē, kur ne par kādu stabilitāti nevar runāt – mediķiem, pedagogiem, kultūras darbiniekiem un policistiem atalgojums tika pārskatīts konvulsīvi, protesta draudu ēnā, taču neveidojot vienotu sistēmu, kas konsekventi saistīta ar privātsektora samaksas līmeni, inflāciju un tamlīdzīgi.

Liels riska faktors, ko aizvadītajā četrgadē būtu bijis jāmazina, ir energoresursu problemātika. It kā valdībā nupat pieņemtas enerģētikas pamatnostādnes, taču jau pirms to pieņemšanas skanēja brīdinājumi, ka uzstādījumus par atjaunojamo resursu apjomu izpildīt ir vairāk nekā grūti. Tikmēr it kā esam uzņēmuši kursu uz dalību atomelektrostacijas projektā, bet vides ministrs, pats būdams šīs pašas valdības sastāvā, nu, vēlēšanu priekšvakarā, sācis pret šo plānu protestēt.

Tā varētu turpināt vēl, bet, līdzās racionālajiem apsvērumiem, daži idejiskie. Kuri, iespējams, ir viens no galvenajiem cēloņiem iepriekšaprakstītajām sekām.

Aizvadītie četri gadi aizsākās ar jauniem morāles uzstādījumiem par varas un tautas attiecībām un ekonomisko interešu ietekmi uz politiku. Tas, kas notiek, liecina par atsevišķiem izrāvieniem, taču runāt par pamatīgām izmaiņām nevar. Oligarhisma ietekmes un mazkompetences kombinācijai Latvijas politikā vēl arvien ir liels svars. Likumsargu darbs korupcijas mazināšanā un ilggadīgi jau folklorizēto ofšorizēšanās procesu izmeklēšanā it kā virzās, tomēr tas vēl ir vairāk process, nevis rezultāts. Bet morālās atbildības jēdziens politikā vēl arvien ir ļoti izplūdis, lai neteiktu vairāk.

Sākot no notikušām vai nenotikušām demisijām vai atskaitīšanās publikai, beidzot ar, piemēram daudzapspriesto baznīcas tuvību politikai un dieva vārda valkāšanu. Nu jau nonākuši arī līdz tādam cinismam kā bērnu izmantošana politiskajās reklāmās. It kā dažbrīd nedaudz skaļāka kļūst tautas balss, taču tā degradējas, ja sāk skanēt mākslīgās pozitīvisma kampaņās. Jautājums par tautas balsu lomu varas izvēlē un rīcības ietekmēšanā vēl arvien paliek ļoti atklāts un ļoti aktuāls – sākot no vēlēšanu sistēmas un partiju iekšējās darbības principiem, beidzot ar nevalstiskā sektora lomu parlamenta un valdības lēmumu pieņemšanā. Jo aizvadītā četrgade ir labi parādījusi, ka brīnumi paši no sevis nenotiek.



Komentāri:       
Lai pievienotu komentāru, mājas lapas drošības apsvērumu dēļ, ievadiet zemāk attēlā redzamo 4 zīmju kodu. * e-pasts tiks uzrādīts pie komentāra
9.Saeimas vēlēšanas  

     Kas notiek ar varas partijām pirms vēlēšanām?

Partneri:



         Dalibnieki         


Autors: