Ja prezidenta vismaz publiski pēkšņo versiju par bezpartejisku premjeru labticīgi vērtējam no konkurences paplašināšanas viedokļa, tas, neapšaubāmi, ir lietderīgs solis. Problēma ar šī soļa jēgu ir tā, ka tā arī palicis nenoformulēts, kāpēc gan tieši šobrīd, pēc sarunām ar trim partiju kandidātiem, Zatlers šo soli spēris. Jebkurā gadījumā, Latvijas sabiedrībai šis ir interesants punkts publiskajā dienaskārtībā, ko apspriest – ciktāl šāds formāts būtu iespējams un vajadzīgs, bet ciktāl tas ir nepareizs no politiskās loģikas viedokļa, kā to jau vakar steidza paziņot vairāki politiķi.

Publikai, neapšaubāmi, Zatlers izdarījis tīkamu pavērsienu – vismaz, spriežot pēc vakar „Kas notiek Latvijā?” viennozīmīgā atbalsta bezpartejiska kandidāta versijai. Tiesa gan, prezidenta vakardienas sarunu partneru trijnieks pagaidām neatstāj gana pārliecinošu iespaidu, ka viņu alternatīvas dotu būtiski labāku rezultātu.

Paralēli visiem šiem apsvērumiem, zinot Latvijas politiskās dzīves aizkulišu tradīcijas, nevar izslēgt, ka tas, kas notiek, ir inscinējums, lai radītu priekšstatu par demokrātisku un neatkarīgu izvēli, un pēc tam kaut ko nevarētu pārmest. Tikmēr nepubliski jau ir zināms viens vai pāris scenāriji, gan par to kuru kandidātu nominēt, gan par to, kuru scenāriju noteikti nerealizēt, lai gan publiski tiek apgalvots pretējais.

Šajā kontekstā šobrīd savdabīgi izskatās paša prezidenta pirms pāris nedēļām uzstādītie pārdesmit jautājumi premjeru kandidātiem un partijām iespējamajās publiskajās debatēs. Otrdien prezidentam iesniegtas un arī medijos izplatītas atbildes, taču tās pagaidām nevērtē pats prezidents, ne kandidāti un viņu partijas savstarpēji, ne arī visa veida bezpartejiskie, sākot no iespējamajiem premjeriem, beidzot ar visa veida politikas vērtētājiem. Vai forma valdības koalīcijai un premjera partejiskai piederībai būtu tik ļoti nomākusi saturu? Protams, svarīgi ir gan koalīcijas sastāva un lieluma, gan visaptveroši uzticības atgūšanas jautājumi, un, protams, no premjera nav sagaidāmi detalizēti pasākumu plāni, tikai stratēģija. Tomēr nez nu vai pavisam bez atbildēm par būtiskākajiem politiskajiem, ekonomiskajiem, tiesiskajiem un sociālajiem jautājumiem, var pilnvērtīgi spriest par to, vai potenciālā valdības vadītāja piedāvājums atbilst sabiedrības pieprasījumam, kuras vārdā Saeima būtu jādod uzticība šī premjera sastādītai valdībai.