Ar pagātni nesalīdzināmas ir tās brīvības, kas ir iegūtas kopš 1990.gada. Tomēr, visu šo laiku strādājot medijos, var uzskatāmi redzēt, ka arvien vairāk cilvēku, rūpēs par savu stāvokli, biznesu vai, vienkārši, mierīgu dzīvi, publiski vairs nesaka, ko zina un ko domā. Tā teikt, latvietis praktiskais, un pat ne drusciņ vairs ideālistiskais. Varu realizējošie politiķi un amatpersonas, neapšaubāmi, nav visi pār vienu kārti metami, taču kopumā šie tautas priekšstāvji un valsts pārvaldnieki izpelnās lielu neuzticēšanos. Daļa – „pateicoties” neadekvāti straujiem materiālā stāvokļa uzlabojumiem. Tomēr, paralēli tam, ne mazāk bieža kaite ir aprēķins pat ne naudas dēļ, bet tāpēc, lai saglabātu reitingus vai amatus, nevis, lai risinātu sabiedrības problēmas. Arī latvietis praktiskais, ne tik daudz latvietis ar pienakuma apziņu.

Skaidrs, ka jebkurš cilvēks vienā vai citā aspektā ir savtīgs un materiālistiski orientēts. Privātīpašuma atjaunošana ir radījusi citādas brīvības arī šajā jomā. Vienīgi nereti šiem materiālo labumu guvējiem viens no līdzekļiem ir iesaistīt to pašu valsts varu, lai, Orvelu pārfrāzējot, būtu brīvāki nekā citi savu labumu iegūšanā un saglabāšanā. Viens solis no latvieša praktiskā līdz latvietim negausīgajam.

Vēsture ir starp tām lietām, kas veido nākotni. Latvijā daudziem ir dažādas vēstures, ir atsevišķas un atšķirīgas vēstures dažādām tautas daļām, dažādiem cilvēkiem un pašai valstij. Dažreiz šīs vēstures mēģina skaidrot, cittreiz – pierādīt. Taču tas ātri mēdz sasniegt un pārsniegt robežu, kad vairs nav ne tās tolerances, kas respektē dažādību, ne lojalitātes, kas respektē valsti. Te nu gan ir runa gan par latviešiem, gan visiem „citu tautību bērniem”.

Manuprāt, ja kaut šīs dažas pieminētās lietas mainītos uz labo pusi, tad arī tas pats par sevi, bez liela patosa un skaļiem vārdiem, būtu tas patriotisms, kas stiprina valsti.