Vēl arvien pie varas esošās koalīcijas politiķiem nav necik konkrētu atbilžu uz jautājumu ne par, ja tā var izteikties, morāles standartu uzlabošanu politikā kopumā, ne izmaiņām pašu partijās, ja jau uzticība tām ir tik ļoti mazinājusies. Savukārt attieksmē pret potenciāliem partneriem valdībā dominē tāda kā vecākā brāļa attieksme pret jaunāko pamuļķi, kurš daudz ko nesaprot, un tāpēc viņam labāk nestāstīt. Un saimei, tas ir, tautai, jau nu ne tik. Potenciālie valdības dalībnieki „Jaunais laiks” savukārt arī ik pa brīdim, šķiet, ieņem vairāk paštaisnu publisku pozu, daudzinot – mēs labie, viņi sliktie, kas arī nekādi neveicina pārmaiņas potenciālās sarunas partneros.

Tikmēr par konkrētam lietām, kas ir vai nav pareizi darīts līdz šim un ko darīt turpmāk valstī stratēģiski, atbilžu un potenciālu kompromisu nav. Kādi ir inflācijas apkarošanas plāna nākamie soļi? Ko darīsim enerģētikas politikā? Vai ir kādas versijas, kā mīkstināt draudošo straujo komunālo pakalpojumu cenu lēcienu? Vai tiek paredzētas būtiskas izmaiņas izglītības sistēmā un veselības aprūpē? Un tā tālāk. Kādi būs tā saucamie politikas rezultatīvie rādītāji, līdzās tradicionāli frāžainajiem mērķiem? Vien par nodokļu jautājumiem vakar atsevišķi viedokļi gan izskanēja. Pagaidām arī krietni viens otram garām. Protams, var jau attraukt, ka „tas viss jums būs”, kad darba grupas kaut ko izsēdēs. Tomēr nez vai pašreizējiem valdības locekļiem un ilggadīgiem savu partiju līderiem nebūtu jābūt gataviem runāt par šīm tēmām konkrēti jau tagad, plānošanas procesā, jebkurā, tā teikt, diennakts laikā, turklāt, nevis kādam stāstot savu gudrību, bet cenšoties dot savus atbilžu variantus uz tiem jautājumiem, kas satrauc sabiedrību un, atkal jau, nerunājot garām.

Pilnvērtīgu premjera izvēles kritēriju definēšanai, iespējams, šobrīd vēl ir mazliet par agru. Taču, no otras puses, būtu pamats atklātāk un konkrētāk argumentēt, piemēram, kādi ir par un pret premjera kandidatūras izvēlei no līdzšinējā valdības sastāva vai no Aigara Kalvīša vadītās partijas. Tāpat arī, no otras puses, vai vienīgais oficiāli nosauktais kandidāts – Valdis Dombrovskis, viens no potenciāli jaunākajiem premjeriem, šķiet, ne tikai Eiropā, ir tas potenciālais valstsvīrs un vadītājs, kurš spēs mazināt šībrīža nestabilitāti gan politikā, gan sabiedrībā. Un vai bezpartejiska premjera versija politiķiem šķiet reāla vai nē, un kāpēc.

Retoriskais Bondara jautājums, līdzās ievadā minētajam vērtējumam, vakar bija: „Vai tiešām ir nepieciešama viena nopietna krīze vienā valstī, lai sāktu sarunāties.” Ļoti precīzs jautājums, ko šobrīd Latvijā būtu nepieciešams atkārtot vēl un vēl, kamēr nav pārmaiņu. Vēlams, protams, lai tas notiktu, nesagaidot vēl nopietnāku krīzi.


Video: "Kas notiek Latvijā?", 14.11.2007.