Kad mums būs jauna valdība?

Nedēļu pēc valdības gāšanas tās iniciatoru Tautas partijas nostāja vēl arvien ir pretrunu pilna – no vienas puses noraidītais budžeta projekts tiek saukts par labu, no otras puses atzīstot, ka nepieņemama tajā ir veselības nozares (ne)finansēšana. Emša vēstules Tautas saskaņas partijai piesaukšana jau kļuvusi nenopietna, jo tajā izvairīgi apcerētie skaitļi, kas ir dažu procenta desmitdaļu robežās no kopējā budžeta, nekādi neapliecina draudus budžeta “saplosīšanai”. “Jaunā laika” līdera runās arvien vēl dominē pašslavināšana par viņa iepriekšejās valdības darbu, nevis konkrētāki risinājumi pašreizējā situācijā. Pirmās partijas vadītājs, jāatzīst, uz minētā fona ir konkrētāks ar versijām par privatizāciju un nodokļu ieņēmumu palielināšanu, kur gan netrūkst diskutablu aspektu, tomēr līdzās tam par “karsto kartupeli” – veselības aprūpi dominē nostāja par to, lai lielākās partijas dod savus risinājumus. Vēl jo vairāk “piesliešanās” tendences raksturo abus atlikušos sarunu dalībniekus – ZZS un TB/LNNK, no kuriem pirmo konkrētība attiecas uz vēlmi saglabāt līdzšinējo nozaru pārvaldīšanu, bet otrie, mazinājuši pretenzijas pret LPP “piecīšiem”, neuzrāda alternatīvus piedāvājumus, piemēram, par vairāk nacionālu politiku jaunā valdībā, vai par jebko citu.

Turklāt, līdzās tam visam, ir acīmredzami, ka visas tā sauktās labējās vai labēji centriskās valdības nav vienprātīgas par vairākiem nu jau ilgāka laika aktuālajiem jautājumiem – piemēram, par īres griestiem vai par privatizācijas sertifikātiem.

Eirokomisāra izvirzīšana šoreiz ir simptomātiski ne tikai no atklātuma viedokļa, bet no politisko resursu viedokļa – tas, ka šim amatam meklēts diplomāts, nevis politiķis, liecina gan par nespēju vienoties, gan par kandidātu trūkumu. Par politiķu resursiem runājot, viegli iztēloties, cik pagrūti būtu lielākajās partijās atrast kaut vienu respektablu kandidatu, piemēram, enerģētikas un transporta ministra postenim, ja tāds būtu, tepat Latvijā. Un, protams, pašu politiķu izvairīgi distancētie teksti apliecina, ka šoreiz noteicoša loma izvēlē bijusi valsts pirmajai personai. Taču arī šādā situācijā, arī attiecībā uz Vairu Vīķi-Freibergu, ir mazākais dīvaini, ka premjers nominē faksā Barozo divus kandidātus jau svētdienā, pirmdien notiek tikšanās ar viņiem, bet tikai otrdien, kad balso par vienu, tas tiek publiskots sabiedrībai. Būtu tikai korekti vienkārši pateikt savlaicīgi, ka viens kandidāts ir Andris Piebalgs, bet otrs - Latvijas vēstniece Austrijā un vēl vairākās centrāleiropas valstīs Elita Kuzma.

Par amatpersonām runājot, jāpiebilst, ka drīzumā politiķiem būs vēl viens tests amatpersonu izvēlē – valsts kontroliera iecelšana, kur arī nav dzirdēts par kandidātūru bagātību. Taču kopumā vērtējot, trūkst argumentu, kas pierādītu, ka lielākas vairākuma koalīcijas valdība būs stabilāka par līdzšinējām un tā būs rīcībspējīgāka problēmu risināšanā.

Gan aizvadīto divu gadu parlamenta darbs, gan šībrīža situācija liecina, ka trūkst pietiekami spēcīgas opozīcijas un alternatīvas. Jāatzīst, ka šobrīd tāda nav arī ārpus parlamenta, vismaz “Latvijas ceļa” personā, vakarvakara diskusijas kontekstā. Tikmēr mediķu protesti liek atcerēties klasiskās formulas par augšām un apakšām, un konstatēt, ka šobrīd izskatās, ka apakšas vairs negrib, bet augšas nespēj. Varbūt tas var piespiest pārvērst runātspēju rīcībspējā.