Vakar “Kas notiek Latvijā?” debatēs varējām spriest, kāds ir pamatojums gan Latvijas līdzdalībai militārā klātbūtnē Irākā, gan nostājai attiecībā uz notiekošo tur. Šķiet, dažos jautājumos esam turpat, kur bijām 2003.gadā, ja ne vēl sliktāk. Jo neizskatās, ka no kļūdām ir gūtas mācības.

Aizsardzības ministrijas gatavotā šīsnedēļas valdības lēmuma satura atšķirība tiek pamatota ar ASV lūgumu turpināt Latvijas dalību, kā arī ar Irākas premjera lūgumu ANO pagarināt tās rezolūcijās noteikto miera uzturēšanas spēku mandātu. Uz to, ka līdzšinējie ANO lēmumi paredz termiņu līdz šā gada beigām, tiek attraukts – gan jau pagarinās, un tad jau piekoriģēsim.

Runa nav tikai par lēmuma redakciju, bet par attieksmi.

Spriežot pēc aizsardzības ministra vakar TV studijā teiktā, šīsnedēļas valdības lēmums tapis pēc ASV aicinājuma – ASV valsts sekretāres Kondolīzas Raisas vēstules Aigaram Kalvītim. Informācija presei par šo vēstuli publicēta 27.oktobrī - tātad, trīs darbadienas pirms valdības sēdes. Šajā informācijā ir pateicība par Latvijas partnerību Irākā un atzinums, ka Latvijas spēku klātbūtne ir “vitāli nozīmīga demokrātijas saglabāšanā”, bet nav minēts tiešs aicinājums tūlīt pat pieņemt lēmumu turpināt dalību misijā Irākā “ASV vadītajā starptautiskajā koalīcijā”. Aizsardzības ministrijas dokumentu projekti datēti ar to pašu 27.oktobri. Bet ziņa par iepriekšminēto Irākas premjera lūgumu ANO pagarināt mandātu miera uzturēšanas spekiem parādījas tikai valdības sēdes dienā, 1.novembrī, uzskatāmi liekot saprast, ka tuvākajās nedēļās ANO sagaidāma lemšanas par ārvalstu karavīru klātbūtni Irākā.

Latvijas valdības lēmumprojekta paskaidrojuma rakstā nav ne vārda par ASV vai Irākas lūgumu, kas saistās ar ANO pērngada 1546. rezolūciju, kas nosaka starptautisko speku mandatu ne vēlāk kā līdz šā gada beigām, kad notiks vēlēšanas. Latvijas lēmuma paskaidrojumā vien teikts: “drošības situācija minētajā reģionā norāda uz starptautisko bruņoto spēku klātbūtnes nepieciešamību un Latvijas NBS ir gatavi turpināt iesākto sadarbību ar citam ANO dalībvalstīm miera nodrošināšanai Irākā”. Nevajag lielu erudīciju, lai konstatētu, ka šāds vispārīgs teksts ir ļoti strīdīgs, ja preparējam sīkāk – gan par drošību un reģionu (!?), gan citu valstu nostājām.

Iznāk, ka Latvijas valdība uz ASV aicinājumiem, kuru saturs vēl ir ļoti diskutabls, reaģē zibenīgi. Ir ļoti apšaubāmi, vai tik īsā brīdī iespējamas pilnvērtīgas konsultācijas un sarunas ar citam valstīm un jautājuma apspriešana starptautiskās organizācijās. Līdzšinējā pieredze Irākas jautajumā liecina, ka process notiek “pa diplomātiskajiem kanaliem”, tomēr šobrīd nekādi vairs nevar piemērot tās pirmskara drudža atrunas, kas bija pirms divarpus gadiem. Savukārt, šo divarpus gadu laikā likās jau, ka ne tikai starptautisko tiesību specialistiem un atsevišķiem politologiem kļuvis skaidrs, ka jautājums par to, vai procesi Irākā notiek ASV vai ANO vadībā un kāds īsti tur klātesošajiem bruņotajiem spēkiem ir statuss, nav tikai ķeksītim un “piekoriģēšanai”, bet tas ir principiāls – sākot ar okupācijas statusu un beidzot ar lēmumu pieņemšanas mehānismiem.

Un Latvijai te, vakardienas TV diskusijas leksiku lietojot, ir izvēles iespējas. Ne starp karavīru palikšanu Irākā vai to izvešanu. Varam piedalīties starptautiskā apspriešanā ANO, kur ASV varbūt ir līderis un iniciators, bet, bijušā ASV valsts sekretāra Kolina Pauela vārdiem runājot – ar kauna traipu, bet varam arī kļūt par kretīniski uzcītīgu un iztapīgu šī aptraipītā līdera sekotāju. Un tas nebūt nenozīmē, ka vājinātos Latvijas partnerība. Bet tā būtu ar pašcieņu. Un ar adekvātu stāju pret Apvienoto Nāciju ideju. Turklāt, no tādas valsts, kuras prezidente jau sasniegusi augstu vietu ANO hierarhijā un viņai paredz vēl augstāku.

Tāpat arī cieņu var demonstrēt attiecībā pret Latvijas vēlētājiem un sabiedrību. Visus jau minētos politiskos un tiesiskos šī procesa aspektus, līdzšinējās starptautiskās koalīcijas sastāva maiņas, apsvērumus par Latvijas militāro un civilo dalību Irākas nākotnes veidošanā un vēl daudz ko citu varēja iekļaut izvērstā lēmumprojekta paskaidrojuma rakstā vai valdības ziņojumā. Lai sabiedrība ir informēta un var spriest. Nav tik izšķiroši, cik procenti sabiedrības ir par un pret Latvijas karavīru misiju Irākā. Jo attieksme šobrīd ir vienlīdz apšaubāma pret visiem. Tagad, galīgā lēmuma pieņemšanai un pamatošanai, - vārds Latvijas Republikas Saeimai.