Kas notiek ar īres griestiem Latvijā?

Termiņš, kad likums nosaka īres griestu atcelšanu, bija zināms gadiem ilgi. Tomēr, lai gan iesaistītās puses, pirmkārt ministrija un Rīgas pašvaldība, kas šobrīd spriež par likuma maiņu, piesauc skaitļus – statistiku un aprēķinus, katram tie ir atšķirīgi, un, skaitot dzīvokļus denacionalizētajos namos, tā arī nav saskaitīti to īrnieku viedokļi – gan par maksātspēju, gan par risinājumu variantiem. Tāpat arī nedzird citas būtiskas – tiesu statistikas analīzi par izlikšanas prāvām un to motīviem.

Nosakot īres cenu ierobežojumu vēl divus gadus, ar paaugstinājumu pirmajā gadā par ceturtdaļu, otrajā – par piektdaļu, un nosaucot to par pārejas periodu, tas vēl nebūt nedod atbildi, uz kurieni notiek pāreja, ja tā vispār notiek, un kas notiks pēc tam. Īpaši, ja tikpat skaidri, likumā, netiek fiksēts pienācīgs budžeta finansējums un principi maznodrošināto sociāliem pabalstiem un jaunu dzīvokļu būvei.

Līdzās rēķiniem par griestiem, saglabājas otrs jautājums, kas, šķiet, vismaz spriežot pēc telefonaptaujas vakar, ir vēl būtiskāks – par to, vai denacionalizēto māju īrnieki ir diskriminēti privatizācijas procesā, un vai viņiem pienākas kompensācijas vai cits īpašums. Šis jautājums, spriežot pēc politiskās konjunktūras un tiesiskām tradīcijām, šobrīd Latvijā iekšēju pārskatīšanu nesagaidīs, un, ja īrnieku grupa formulēs pienācīgus argumentus, vienīgo spriedumu var dot starptautisks izvērtējums, visticamāk, Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur pēdējā laikā, kā redzams, risināts ne viens vien iekšpolitisks jautājums.

Ar tiesu draud arī namīpašnieki, īres griestu neatcelšanas gadījumā, lai gan, starp viņu argumentiem izskan arī tas, ka problēma no politiķu mutes esot uzpūsta lielāka, nekā tā ir, un īres griestu robeža problēma ir mazākam īrnieku skaitam, nekā tiek sludināts. Ja tiešām ir tā, un praksē absolūtais vairākums jau ir pieņēmuši jaunas cenas, tad stāsts ir par visaptverošiem optiskiem māņiem jeb halucinācijām, kas radušās varasvīriem. Tomēr, ja pat šādā situācijā īpašnieki būs konsekventi un, gadījumā, ja īres griestus saglabās, tiešām vērsīsies Satversmes tiesā, tas būtu ļoti veselīgi vispusīgam vērtējumam, ciktāl kapitālisms un brīvs tirgus Latvijā var būt neierobežots vai regulēts.

Tikmēr ir simptomātiska arī otra puse – sociālās aktivitātes, ko šobrīd plānos valsts un pašvaldība, paredz lielākas aktivitātes būvniecības jomā, nevis pabalstu vai dotāciju virzienā. Tādējādi iznāk, ka vara jau apzināti plāno veicināt īrnieku piespiedu dzīvesvietu maiņu, pat nepiedāvājot, piemēram, esošajā īres vietā vienojoties ar namīpašnieku, atsevišķus dzīvokļus definēt kā sociālos, ar attiecīgu piemaksu apjomu. Jaunu dzīvokļu būvniecība, pat ja tā notiks maksimāli iecerētajā apjomā, pagaidām nesedz to tūkstošu vēlmes, kas ir pašvaldību (arī citās pilsētās) dzīvokļu rindās. Pat nerunājot par koruptīvajām vēlmēm, ko jau tradicionāli piesauc būvniecības kontekstā.

Turklāt, noslēdzot par kapitālismu, neskaidrie īres griesti pašvaldības namos – sakot ar šobrīd jau pilnīgi sirreālajiem 14,8 santīmiem, beidzot ar dažādiem daudzkārt atšķirīgiem variantiem starp administratīvi koriģētu un tirgus cenu, ar vienu roku mazinot sociālo netaisnīgumu, ar otru var vairot tirgus netaisnīgumu.

Kopumā, neapšaubāmi, šis nav jautājums tikai par privatizācijas politiku un mājokļu politiku, bet arī par labklājības politiku - ja būtu samērīgas pensijas un minimālas algas virs iztikas minimuma, tad maznodrošināto tūkstoši būtu krietni mazāk. Politiķi tradicionāli rosās ar rūpi par trūcīgo, un nekad nevar nodalīt, cik tur sirdsapziņas, cik populistiska aprēķina. Bet, iespējams, ka tas jau kļūst par pašapmānu – mēģinot risināt vienu, izceltu problēmu, pietrūkst spēka, prāta un laika pilnveidot īres principus kopumā – gan par aprēķinu pamatojumu, gan stimuliem un sankcijām. Bet tas, savukārt, var radīt netaisnīgumu un problēmas, ja ne eksistenciālas, tad ļoti personiskas, jau daudziem citiem īrniekiem un īpašniekiem, jeb, kopā skaitot, vēlētājiem.